es pirms trim gadiem apsvēru domu par studijām ārzemēs, bet pārodmāju. sliktas telefonintervijas dēļ es netiku tajā universitātē, kurā patiešām gribēju, bet visi pārējie varianti nešķita tā vērti
turklāt es biju izvēlējusies profesiju, kur bez bagātas valodas nevar iztikt un tā ir viens no galvnajiem aspektiem, tāpēc negribēju mocīties. nevienu valodu es trīs gadu laikā neiemācītos kā dzimto
un es arī neuzskatu, ka Latvijas izglītība būtu metama miskastē. es pašlaik studēju pēdējā kursā un uzturu blogu, kurā rakstu gan prieka pēc, gan tāpēc, lai atsevišķos rakstos nodemonstrētu, ko es varu paveikt. rezultātā es savu prakses vietu varēju izvēlēties no vairākiem labiem piedāvājumiem, un domāju, ka pēc studiju beigām man nebūs arī sevišķu problēmu ar darba atrašanu. ja es nebūtu sevi parādījusi, bet tikai klusībā purpinājusi, ka viss šis nekam neder, būtu pavisam cita situācija. tā teikt, katrs pats savas laimes kalējs