Tik šaušalīgi..

Hahh, kad biju sīkāka, bija topā izsaukt Pīķa dāmu, Annu Brigaderi utt. Un tad izveidot tādu apli ar Jā un Nē...un ar diegā iekārtu adatiņu noteikt atbildes, ko viņi atbild ar Jā un Nē. Bija jānoformulē jautājums tā, lai viņi ar atbildēt ar šīm atbildēm. Tagad man liekās, ka tās ir muļķibas, bet tolaik bijām nobijušies nepajokam un daudz naktīs murgoju par to.

lapsīgā man gan tieši šķiet otrādi,jo 1kārt visi pārējie spoku šovi ir tapuši pēc TAPS,un viņiem ir lietas,kurās neatrod nekādus pierādījumus un tā arī pasaka,ka tajā mājā nekā nav. Tā teikt labāk uzticēšos pirmsākumiem :)

Miss_Tiina, haha, Annu Brigaderi mēs arī saucām, vēl Raini un Aspaziju... :D Nez kādēļ, tur bija vajadzīgas šķēres. Es pat vairs neatceros, kā tas darījās un kurš to vispār izdomāja :D

Nazīc, nu nez. Es arī sākumā skatījos Ghost hunters, bet no daudziem dzirdēju, ka feiks + vēl palasīju info netā un pārgāju. Pamēgini arī Ghost Adventures paskatīties, man likās arī daudz interesantāk- viņi tur ar tādu azartu ierāvušies izmeklēšanā :D Vispār baigi patīk šitādi šovi, šodien tieši iznāca jauna sērija.

Hahh, kad biju sīkāka, bija topā izsaukt Pīķa dāmu, Annu Brigaderi

haha :D Mes ar saucām Pīķa dāmu, bet līdz Brigaderei pat neaizdomājāmies!

Manas lielākās bailes noteikti ir piedzīvotas laukos. Lauki man ir tiešām dziļā čuhņā, māja meža malā, apkārt nevienas dzīvas dvēseles. Kā vecmamma saka - uzkāp kalnā un bļauj "palīgā", bet neviens tāpat neatnāks.
Kādreiz tajā vietā, kur ir ciems, bija vācu muiža. Bet mežā, kas pie mājas, muižnieku kapi. Kādas tik leģendas ciemā par tiem kapiem klīst! Ilgus gadus mēs ar māsīcu baidījāmies uz to mežu iet, jo bija bail no tiem kapiem. Reiz tomēr saņēmāmies drosmi, iegājām mežā, uzkāpām kalniņā un atradām leģendām apvīto vietu. Neliels, ar sētiņu ierobežots laukumiņš, kurā ir kādi 5 apgāzti kapakmeņi. Tik jocīga sajūta! Lasījām vārdus un gadus uz tiem kapakmēņiem, un likās, ka tie cilvēki elpo pakausī. Un tad mēs pamanījām, ka kapu laukumiņam sānos ir izrakta tāda kā ala. Un izrādās, ka zem tā kapu laukumiņa ir kaut kas līdzīgs kapličām. Un no turienes bija izvilkti dažādi cilvēku kauli. Tā nobijušās, bļāvušas un mukušas vēl nekad nebijām. Kopš tā mūsu atraduma, tajā mežā atkal nespērām ne soli.
Reiz, kādā pavisam parastā dienā, sēdējām tā paša meža malā un spēlējām kārtis. Kā par nelaimi, tieši netālu bija briesmīgais kapu kalns. Sēžam, visapkārt klusums un pēkšņi tāda riktīgi skaļa čikstoņa, it kā durvis kāds vērtu vaļā. Un kaut kāda čaukstoņa krūmos. Tā bija viena sekunde, kad trīcēdamas kā apšu lapas, bļaudamas jozām mājās un raudādamas vecmammai stāstījām kā vācu baroni kāpj ārā no kapiem. Tās laikam ir bijušas lielākās bailes manā mūžā.
Tikai šis stāsts, diemžēl, nav īsti par spokiem. Alu kapos, visdrīzāk, bija izracis kāds meža zvērs, durvju virināšanas skaņu, izrādās, ka radīja divi koki, kas vēja laikā berzējas viens gar otru, bet čabinātājs droši vien, bija kāds zvēriņš.

Garus nesaucu ne tagad, ne bērnībā, klātbūtni esmu jutusi.
Man šķiet, ka garus sajūt un satiek cilvēki, kuriem ir lielāka jūtība pret visu. Jo ne visiem arī tie gari parādīsies.
Noteiktās vietās esmu jutusi, ka spalviņas saceļās, pilnīgi bez iemesla, pat tāda sajūta, ka vēl mazliet un arī mati uz galvas būs stāvus, laikam tāda enerģētika nostrādā. Spokus savām acīm neesmu redzējusi, reti kurš laikam var, bet sajūtu līmenī to var biežāk.

Es katrā ziņā negribētu pat nakti pavadīt tādā vietā, ja zinātu, ka cilvēks tur ir miris vardarbīgā vai nedabiskā nāvē.

izlasiju par vadātāju un tagad atceros visas tās reizes, kad gāju caur mežu vakarā, nu ne gluži mežu bet sanāk tā, ka vienā pusē ir kapi, bet otrajā sākas mežs un pa vidam akmens ceļš, ļoti īss, bet tikuntā bailīgi. ceru, kad nākošreiz, kad izdomāšu iet caur turieni, neatcerēšos par to, ko tikko izlasīju :D

Manā dzīvoklī regulāri spokojas. Citi smejas, kad stāstu, bet tie, kas bijuši pie manis, pat tic.
Ir bijis tā, ka pie spoguļa krāsojos, taisu matus un jūtu- kāds uz manis skatās. Tajā brīdi sirds sāka lēkāt, iestājās tāds bezspēks. Apsēdos otrā istabā un sēdēju, jo nevaru izturēt to sajūtu.

Sēdēju viesistabā un redzēju, kā otrā istabā uz manas gultas malas sēž cilvēka veidos. Psc, tā sabijos :D
Tas, ka ārduvis pašas taisās no sevis vaļā, tas, ka pie istabas durvīm kāds grabinās- pie tā jau pieradu.

aaa un vēl. Naktī guļu. Parasti nemēdzu nakts vidū pamosties, kur nu vēl griezties un otriem sāniem un ko skatīties, bet.. atkal sajūta, ka skatās kāds virsū. Kārtējo reizi redzēju cilvēka veidolu.

Nezinu vai jūku prātā, vai iztēle pārāk labi strādā, bet nu kaut kas tajā visā ir.

Ar tēti reiz runājām par nāvi un ar to saistītām lietām.
Viņš stāstīja, kad nomiris viņa tēvs, pēc kāda laika mana tēta māsa sapņos redzējusi viņu tēvu, kurš esot ļoti dusmīgs un prasījis, lai atdod viņa grāmatu, izrādas māsa, paņēmusi kādu no tēva grāmatām, viņam esot ļoti paticis lasīt, bet viņa grāmatu neesot atdevusi, bet viņš nomiris. Tad tēva māsa atradusi to grāmatu un aizgājusi uz kapiem pie viņa un ierakusi viņa kapu kopiņā šo grāmatu, kopš tāds dienas viņa viņu vairs nav sapnī redzējusi.
Savukārt kad miris tēta tēvs viņš ar savu draugu gājis uz skolu toreiz viņi uz skolu gāja 10 km katru dienu, bet vienā brīdī tēvs esot apstājies un teicis es eju mājās, ir noticis kaut kas slikts un viņš steigšus devies mājās, bet draugs gajis uz skolu. Kad tēvs nonācis mājās tad uzzināja, ka pirms brīža nomiris viņa tēvs.
Savukārt, kad nomira drauga omīte, man pirmās 40 dienas , pēc viņas nāves bija sajūta, ka viņa ir mums blakus, man citreiz vakaros bija tik ļoti bail, ka visur kur gāju ņēmu līdzi draugu, turklāt pimās dienas, pēc nāves bija jūtama nāves smarža. No radiem vienīgi mans draugs ir viņu redzējis sapnī pēc nāves un es. Man bija divi sapņi vienā, kura viņa bija ļoti draudīga un prasīja, lai es atvedu drauga mammu jeb viņas meitu, sapnī to arī izdarīju, viņas apskāvās un omīte palika ļoti priecīga. Tētis to skaidroja tā, ka varbūt viņa sūta, tādu kā signālu, lai es viņas meitu aizvedu uz kapiem viņu tā teikt apciemot, jo uz kapiem pārsvarā dodamies mēs ar draugu, bet viņa retāk, jo ļoti daudz strādā. Savukārt otrā sapnī, es viņu redzēju kādā pilsētā, likās, ka tā pilsēta ir tā, kurā dzīvojam, ielas bija gaišas, gar ielām ziedēja puķes, es iegāju kādā beķerejā un tur viņa bija, ļoti omulīga, no viņas nāca, tāds kā siltums, mēs nerunājām, es tikai skaitījos kā viņa gatavo pīrādziņus, dzīvē viņa esot bijusi lieliska pavāre.

Pati laikam vienreiz esmu redzējusi kaut ko jocīgu, bērnībā. Omes uz skapja uzkāra ierāmētu Jēzus bildi, tādu smagu. Tad abas aizgāja uz citu istabu. Es sēžu, skatos - rāmis kā stiprā vējā kustās, šūpojas. Saku raudāt un beigu beigās to bildi noņēma. Joprojām neomulīgi paliek atceroties, un nav skadrs, vai tā bija vienkārši iztēle.

Viens ārsts stāstīja, ka brīvā brīdī, naktī, esot aizgājis apgulties uz pāris minūtēm tukšā pacientu gultā. Pēc brīža viņam palika silti, tad arvien siltāk, līdz nesāka tā pamatīgi viss ķermenis svilt. Viņš fiksi aizgāja prom, bet vēlāk uzzināja, ka uz šīs gultas pavisam nesen nomirusi sieviete no smagiem apdegumiem.

dzirdējusi neesmu, redzējusi arī neesmu, jutusi arī neesmu, bet esmu dzirdējusi pietiekami daudz stāstu, lai ticētu, ka tas viss pastāv, beztam, ik pa laikam manos sapņos mani apciemo miruši cilvēki. :D :)

Kad biju maza, ar mani bieži notika visādas paranormālas lietas, gan redzēju daudz ko, gan jutu. Un es labi zinu, ka es to neizdomāju maza būdama.
Bija gadījums, kad draudzene stāsta par savu mirušo sunīti un tad nez no kurienes (kaut kur ļoti tuvu, varētu būt , ka aiz muguras) ierejās tas sunītis. Ir arī bijuši gadījumi, ka naktī guļot kāds apguļas blakām un vēl tā sajūta, ka matracis tākā piepūšas un pati paceļos augstāk no blakus esošā svara. brr..

vienreiz es laidos jau miegā, bija tā fāze, kad tu lēnām laidies miegā, es gulēju interesantā sānu pozā atstiepusi dupsi un tad notika kaut kas jocīgs: man šķita, ka man kāds pamatīgi iešļāc pa dupsi, proti, es pēkšņi sajutu vienā dibena vaigā to velkošo sajūtu, kad tev kāds iesit pa dibenu. :D pamodos un nobijos :D varbūt kāds spoks mani iepļaukāja :D

Man pašai gadījies dzirdēt krāsns durtiņu čīkstēšanu pēc tam, kad nomira mana ome. Sen atpakaļ pie draudzenes paliku pa nakti un redzēju kaut kādu baltu stāvu - rēgu. Tajā dzīvoklī esot nomirusi sieviete, tieši pirms viņa tur ievācās. Vairāk nekas tāds nenāk prātā.
Bet tētis stāstīja, ka reiz jaunībā viņam piemeties vadātājs - gājis uz mājām, bet visu laiku attapies jau mežā, kas ir aiz mājām. Un tā vairākas reizes.
Un mammas bērnības mājās esot spokojies. Gan viņa, gan viņas brālis esot pagalmā pie mājas redzējuši kaut kādus rēgus, un bēniņos pa dienu tur esot mēbeles grūstītas, mestas zemē.

Bet vistrakākais man šķiet tiem cilvēkiem, kas nevar ieiet kapos, jo redzot tur miroņus. Brrr.

Vispār bērnībā mani vecvecāki daudz stāstīja spoku stāstus man un brālēnam, tad abi nevarējām pat uz otru istabu aiziet, kur nu vēl ārā, sabaidījušies. :D

Ā, un vēl no nostāstiem - manā pilsētā, tur, kur šobrīd viesnīca, turpat laikam esot bijusi baznīca, kapi. Tad Padomju laikos tā nojaukta un saceltas citas ēkas - dome, viesnīca... Un mana bijušā klasesbiedra mamma strādājusi viesnīcā, un pa nakti tur varot dzirdēt, kā pa gaiteņiem kāds staigā un velk aiz sevis ķēdes.

Par to vadātāju.. mamma stāstīja, ka viņai reiz arī piemeties. Toreiz mamma bijusi ar mani stāvoklī, esot pārbijusies.

Tur,kur es tagad dzīvoju ,arī pavisam tuvu mājai agrāk bijuši kapi. Pirms pāris gadiem,kad te ceļus taisija, trubas raka, tad sketelus atklāja. Bet itkā neko pārdabisku šeit neesmu manijusi.

atceros jauníbá ( :D ) ar másu naktí staigájám laukos árá. més ejam pa celja posmu, kur apkárt ir krúmi, priekshá posms, kut tikai pljavas apkárt, pilnméness, pietiekami gaishs - mums pretí iet liela auguma vírietis, abas vinju redzam, izdomájám, ka ielídísim krúmos, kamér paies garám - bet, vinjsh pazuda!!!! vienkárshi gája aju tuvu mums un pazuda! un labákais, ka mums uz májám bija jáiet uz to pusi, kur bija vinjsh :D blj*, més skrienam ljoti átri :D

Es savas dzīves laikā daudzkārt esmu saskārusies ar ko mistisku un, jā, ticu tam!.. Par to var smieties, noliegt - tas mani nesatrauc. Kā teicis Pēteris Kļava, tad tā ir cilvēku neizglītotība šajos jautājumos+bailes(daudzi noliedz, jo patiesībā baidās par to domāt, jo automātiski viss atduras pret vārdu - nāve). Es agrāk arī neticēju, līdz saskāros ar ļoti tuva cilvēka nāvi.. Tas daudz ko mainīja manā domāšanā.. Meklēju informāciju par notiekošo, par visu mistisko, ko nācas piedzīvot. Jā, pieļauju, ka skeptiķiem te ir ko iesmiet, un - lai. Jūtīgi un emocionāli cilvēki ir atvērti šādām lietām, spēcīgākiem šāda informācija netiek klāt. Es to nesauktu par mistiku, bet drīzāk par realitāti. Atšķirība tikai tajā, ka cits viņu sajūt vairāk, cits nesajūt nemaz.