Biju šodien uz fitnesu, mācījos dejot rokenrolu, secināju, ka es varētu dzīvot sporta klubā. Tagad nevaru izšķirties, vai rīt no rīta iet uz 2h badmintona treniņu, vai 1h vēdera muskulatūrai nodarbību.
Pirms lidoju prom ar tēti runājām mašīnā ilgi par manām dienām un nedienām ar ēšanu. Ja sportot varu 24/7, tad ēst nemāku, jo man teju vispār nav sāta sajūtas. Pirms 2 gadiem gada laikā notievēju par 15kg, gadu viss bija forši un tagad gada laikā esmu visu to apēdusi atpakaļ. Cik nožēlojami. Agrāk, kad dzīvoju ar ģimeni, vainoju viņus, jo ar neveselīgiem pirkumiem manam progresam liek bremzes, bet tagad, kad dzīvoju viena un nekas nav mainījies, saprotu, ka tikai un vienīgi pati esmu vainīga, jāsaņem sevi aiz sprandas, jo esmu pati sev parādā -15kg, kas ir nenormāli daudz. Tagad lēnām jau ir rezultāti, bet pēc 4 mēnešiem atgriezīšos Rīgā un gribu, lai ir viss tas nost, lai nav kauns pašai no sevis un Rīgas trenerim acīs skatīties.
Kāpēc es te to rakstu? Lai, kad es nākamreiz kādai prasīšu garšīgu recepti, lai virtuāli uzsit pa pirkstiem!