Murgi par tēvu.

Pasaki viņam visu, ko gribi pateikt - vienalga, vai ir vai nav jēgas :)

Nespēšu es to, turklāt man arī bail to darīt, vairāk interesē, kā lai tiek no tiem sapņiem vaļā.

Bail?
Ja Tev bail no viņa vārdiskās reakcijas, tad sapurinies un saki.
Ja Tev bail no viņa fiziskās reakcijas, tad domājams,ka zini, kur jāmeklē palīdzība.

Saproti, es tur nedzīvoju, un jebkādi mani izteikumi var atspoguļoties uz ģimenes dzīvi. Turklāt, ar cilvēku ir jārunā, kamēr viņš ie skaidrā prātā, diemžēl es tādu brīdi nespēju notvert.

Viņš ir mērķtiecīgi, apzināti izdarījis pāri tieši tev vai tieši mammai vai kādam tuvam, svarīgam cilvēkam?
Vai tas, ko viņš šobrīd dara konkrēti ietekmē tavu dzīvi, vai ietekmē Tev svarīgu cilvēku dzīvi?

Precīzāk būtu- tas, ko viņš nedara. Manu dzīvi tas neietekmē, toties man tuvo cilvēku, gan. Vienkārši problēma ir tāda, ka manā zemapziņā tas viss tur krājas un naktīs rada šausmīgus sapņus. Nu, pārāk bieži ir tie murgi.

Nu redz, Tev jau pat nakts laikā Tava zemapziņa norāda uz to, ka dzīvē ej nepareizu ceļu šajā jautājumā. Es Tev ieteiktu padomāt par šo - visas Tavas iekšējās sāpes, dusmas, aizvainojums uz tēvu nodara pāri tikai Tev pašai un nevienam citam. Ja Tu nevēlies šo cilvēku satikt dzīvajā, izrunāt un piedot, uzraksti visu, kas Tev sakrājies uz papīra. Bet obligāti visu visu, un obligāti konkrēti adresē to viņam. Bet beigās neaizmirsti par to, ka Tev JĀPIEDOD viss, kas noticis. Ar šīm lapām vari darīt visu ko vēlies, Tev nav obligāti tās jāsaglabā. Tiklīdz Tu tiešām būsi PIEDEVUSI, vari viņas sadedzināt. Un tici man, pēc neilga laika viss sāks iet uz augšu.

Bellakilla, man arī bija tāda doma visu izlikt uz lapas, vai arī baznīcā svecīti nolikt par viņu, tikai tam es vēl neesmu gatava.
Kaut gan- var teikt, ka man jau ir sava ģimene, par biežu es domāju, kas notiek otrās mājās.

Jo ilgāk Tu nebūsi gatava, jo lielāki un biežāki murgi Tevi gaida. Tas gan ir fakts.

Vēl jau jāsaprot, vai ar piedošanu viss būs līdzēts. Vai piedošana nozīmēs sadzīvošanu ar notiekošo, bet faktiski procesu, kas turpinās?

Vai nav iespējas, ka Tu vienkārši palīdzi tiem cilvēkiem, kas Tev ir svarīgi, nedomājot par tēvu?
Varbūt nehumāni izklausās vienaldzības pozīcijas ieņemšana, pievēršoties svarīgākajam, bet Tev jau vajag sirdsmieru.

Es palīdzu savējiem, cik varu!
Es nespēju piedot, jo nekas jau nemainās un nemainīsies. Teorētiski jau var piedot- ar prātu, bet sirds... Vienaldzīga pret tēvu esmu jau sen, bet viņš ietekmē to cilvēku dzīvi, kas man ir svarīgi.
Viss jau būtu ciešami, tikai tie murgi...

Ehh, man līdzīga situācija ar māti.

ms_mad, domāju, ka ar māti ir grūtāk, nekā ar tēvu.

Zemapziņa norāda uz to,ka tas ir palicis neatrisināts,šis konflikts,vai kas tur ir bijis. No tā ir jāatbrīvojas,jo murgi turpinās vajāt.

barnija9, protams.
Man šķiet, ka drīz būs man jāraksta sava problēma un jāgaida komentāri, ko darīt situācijā, kurā esmu nonākusi.

!) Pieņem viņu tāds , kāds viņš ir -vīrietis ar vāju raksturu, kurš nevar pateikt alkoholam - nē....un negaidi no viņa izmaiņas...cilvēks nemainās tāpēc, ka citi tā grib....tas ir jāgrib pašam

2) beidz žēlot tos , kuri ir 2. mājās ..viņi ir izdarījuši izvēli paliekot tur...

3) piedod visus to pārdarījumus, kurus viņš Tev ir nodarījis, ne viņa dēļ, bet sevis dēļ...lai ir dzēris, kad Tu ar viņu runā...jo ši piedošana ir vajadzīga Tev pašai, ja tomēr nevari saņemties - raksti vēstuli, kuru vari pat nerādīt viņam...un sadedzini un atlaid savus dēmonus- sāpi.

Daļa no vecākiem neapzinās, kādus konpleksus ir radījuši saviem bērniem, lieku reizi nepaslavējot, neradod mājas, kuras negribētos pamest, nosodot tā vietā, lai atbalstītu...rā'dot piemērus "kā nedrījstētu darīt" vai vnk nesamīļojot...

Harmony, nav jau tik viegli piedot. Cik reizes es neesmu piedevusi mātei un itkā viss nokārtojies. Paiet dažas dienas un sākas viss no gala.

Un žēl tos, kuri ir mājās tāpēc, ka tas cilvēks, joprojām bendē viņu nervus un nav varbūt iespējas izdarīt tā, lai viņi tur nebūtu.

ms_mad, pilnībā piekrītu!
Ne tikai dzeršanā ir tā problēma, bet arī attieksmē pret citiem. Pats stulbākais- esmu viņa meita gan raksturā, gan izskatā- strīdēties ar viņu ir kā ar pieri ieskriet sienā.
Par pārējiem ģimenes locekļiem, nevēlos ieslīgt dziļāk, tā vairs nav izvēle, bet gan samierināšanās ar notiekošo, jo citas izejas nav. Un, kā mamma saka- man ar viņu jādzīvo, tāpēc jāpacieš un labāk neskandalēt.
Un piedot tā vienkārši nevar, jo neesmu gatava, kad būšu- jutīšu.

Ak, Dievs , nekad nesapratīšu tās sievietes, kuras ir kopā ar dzērajiem vīriem, atļauj sevi iekaustīt- tikai, lai nebūtu vienas un vienmēr atrod tūkstošiem iemeslus, kāpēc neglābt sevi un savus bērnus no tās situācijas
Man tēvs arī bija dzērājs( nomira no savām pudeles lietām) un?
Mamma viņu patrieca, uzaudzināja mūs viena, jo bija vīlusies vīriešos
un esmu pateicīga viņai par visu, ko viņa ir mūsu labā darījusi

par tēvu...nekad tāds nav bijis..un? tagad tēlot upuri un raudāt? es viņam esmu piedevusi, par to ka viņš nebija ...un milzīgs paldies par to, ka mani rādīja...
vienīgais ko es varu šajā situācijā mainīt...ir censties, lai maniem bēriem būtu pilnvērtīga ģimene:) nevis žēlot sevi, ka man tādas nebija

Dzīvo savu dzīvi un pilnvedojies! Ne Tu viena tāda, ar salauztu bērnību!