Kā sākt dzīvot "pieaugušo" dzīvi?

Un par to naudas pieņemšanu no vecākiem - ja vecākiem ir brīvi līdzekļi, tad pieņem var, bet uzskatīt, ka aizejot prom no mājām, vecākiem ir PIENĀKUMS segt bērna dzīvesvietas īres+uzturēšanas izmaksas un citus uzdevumus ir negodīgi - vai nu pelna paši vai arī izmanto vecāku piedāvāto istabiņu jau esošajā mājā/dzīvoklī un siltu vakariņu porciju un tur muti ciet!

Atsevišķi dzīvot sāku 19.gados, jo beidzu vidusskolu un gāju tālāk uz Rīgu mācīties, tad nu bija jāsāk par sevi rūpēties vismaz ēšanas ziņā, kā arī uzkopt māju un citus darbus darīt. 'Tomēr naudu deva vecāki visiem maksājumiem, kad pēc 'pāris mēnešiem pie manis atvācās draugs, tad viņš sāka rēķinus maksāt, bet manu tēriņu naudu vēl deva vecāki, tad nu tikai 21.gados sāku strādāt un tad vairs vecākiem naudu neprasīju. Tikai viņi man skolu maksā.

Pirmais solis uz patstāvīgu dzīvi, protams, ir patstāvīgi ienākumi! No vecākiem dzīvoju prom kopš pabeidzu vidusskolu - pirmos gadus gan biju atkarīga no vecāku piešķirtās naudas summas, bet ātri vien sāku piepelnīties un visbeidzot arī patstāvīgi pelnīt. Šobrīd esmu pilnīgi neatkarīga - man nav drauga un naudu no vecākiem neņemu. Un man patīk - pat ļoti! Pat tā daļa, ka man nav drauga - esmu brīva kā putns un tieši tik pat neatkarīga. :) Patīk dzīvot savā kārtībā/nekārtībā, pašai nolemt kas un kā tiks darīts, pašai atrisināt visas sadzīves problēmas utt. Grūti nebija nevienā brīdī - varbūt pašā sākumā, kad pelnīju minimālo algu, bet vecāki vairs nespēja finansiāli atbalstīt, tad gadījās arī tādas dienas, kad īsti ko ēst nebija, bet tās grūtības jau tikai norūda!
Jebkurā dzīvošanu kādam uz kakla - vienalga vecākiem vai puisim - es īsti neuzskatu par patstāvību/neatkarību.

Pēc daudzu meiteņu domām es, piemēram neesmu uzsākusi patstāvīgu dzīvi vispār nekad, lai gan man ir bērns un ilggadējs draugs ar kuru dzīvoju kopā :D :D :D

manuprāt, tas, ka dzīvo kopā ar vecākiem vai vecāki materiali nedaudz atbalsta nenozīmē, ka neesi patstāvīgs.

var dzīvot patstādīvu dzīvi arī 10 gados, dzīvojot ar mammu un tēti. ja pats spēj saplānot savu laiku, nopelnīt kabatas naudu un vecāki zina, ka var tev uzticēties.

Ok, es saprotu sievietes, kas audzina mazu bērnu un tāpēc ir savā ziņā atkarīgas no vīrieša/pabalstiem/vecākiem. Arī dzīve kopā ar puisi ir gana patstāvīga, bet, manuprāt, patiesa neatkarība ir pārliecība, ka spēsi tikt galā arī bez vīrieša atbalsta un parūpēties par sevi - kaut vai tīri finansiāli.

Lancaster

Piekrītu un teikšu godīgi, neraujos būt kaut kādos sabiedrības uzliktajos rāmjos un lepni saukt sevi par super patstāvīgu, jo nesaprotu tam jēgu un kād atšķirība...

Pelnu pati, draugs arī, dodu mammai naudu par komunālajiem utt. , bet kad aptrūkstas nauda, piemēra, ir kādi neparedzēti izdevumi, pēkšņi vajag ārstiem, vai mašīnai kas nobrūk, via kas tāds, tad gan drauga vecāki, gan mans tētis palīdz...

Kad zvanu tētim ar tekstu "Čau tēti , laiciņš ārā jauks...." tētis uzreiz sak "CIK?" :D:D:D

Man šķiet normāli, ka varu paļauties zu savu ģimenes atbalstu, protams nekad nenotriecu bezjēdzīgi naudu ar domu, gan jau sencīši pēc tam iedos...

Vecumdienās, kad šie būs veci un nevarīgi, tad būs mans laiks viņiem palīdzēt, izmaksāt pensionāru ceļojumus un labākos pansionātus utt.. :D :D :D

pūkuminka

Man brīžiem šķiet, ka ja dzīvotu viena man pat sanāktu labāk ar finansēm tikt galā, jo bāc viņš tik daudz apēd un iztērē ārstiem un hobijiem... :D :D :D

Roxy,

man arī tas liekas normāli. tāpēc jau mēs esam ģimene :) vienreiz mamma atbalsta mani, citu reizi - es viņu :)

ir arī brīži, kad zaudē darbu vai tml. - ne jau tāpēc skaities nepatstāvīgs, ja tevi ģimene paņe atpakaļ savā apgādībā uz laiku. dzīvē visādi gadās. ja tu jūti pateicību par to, ka tevi attiecīgā momentā atbalsta, tad viss ir ok.

bet ja esi slinks cūka, kam interesē tikai dzert, pīpēt un spēlēt datorspēles, un sēdi ģimenei uz kakla - tā jau ir cita lieta

pēc vidusskolas jau pirms 12kl eksāmeniem sāku strādāt un visu vasaru jau līdz kursam strādāju,bet pie mammas dzīvoju, vasarā iestājos skola un augusta vidū jau uz Rīgu mantas pārvedu dzīvoklī,augustā arī darbu Rīgā atradu un tā nu arī sāku dzīvot, strādāju, mācījos 1kursā un mammai naudu neprasīju. Nu jau 1,5 esmu precējusies dzīvoju pie vīra, bet tā pat mācos, strādāju (nepilnu slodzi) un esmu mamma

Atceros, kad dzīvoju viena kā pūkuminka.
Eh bija tika labi, bet arī tagad nav slikti un ir pat vēl labāk :)
Dzīvē ir dažādi periodi un katram periodam nāk līdzi cita domāšana.
Kad dzīvoju viena, es nevarēju iedomāties savu nākotni ( kopdzīvi ) kopā ar vīrieti, tagad nevaru iedomāties bez :)
Protams ir arī dienas, kad es gribu būt vina bez vīrieša un bērna ( tādas arī ir ), bet tas ir tikai normāli.

Tāpat arī ir forši, kad ir atbalsts no vecākiem un drauga, un vēl ir forši, kad ir labi draugi :)

Nu man tā patstāvīgā dzīve ieviesās pakāpeniski. 19 gados sāku studēt Rīgā, dzīvoju īrētā dzīvoklī, protams, pati rūpējos par ēst gatavošanu, kārtību, tīrību dzīvoklī. Pēc tam kādu laiku padzīvoju arī kojās. Visu šo laiku vecāki atbalstīja finansiāli. Ar draugu sāku dzīvot 23 gados, kad man jau bija patstāvīgās dzīves pieredze un tad jau arī pati pelnīju.

Es patstāvīgi sāku dzīvot ļoti agri.
Ja gribas, sāc - vienalga kā. Ja gribas filozofēt, to var darīt mūžīgi.

17 gados saku. pati nestradaju. virietis uztur.

Ar puisi dzīvojam pie maniem vecākiem, jo cenšamies iekrāt naudu savam dzīvoklim. Un esam iekrājuši arī diezgan normālu summu, ja tagad īrētu kaut ko, tad visticamāk, ka iekrājumu nebūtu. Vasarā plānojam iet projām.

Aaaa palasīju vēl iepriekšējos komentārus...

Sanāk, ka es nekad nedzīvošu patstāvīgu dzīvi, jo dzīvoju mājā pie savas mammas kopā ar visu ģimeni... :D:D:D

Pēc cosmo definīcijas es būtu patstāvīga, tad ja turpinātu ar savu draugu un bērnu dzīvot mazā 2 istabu dzīvoklī un mamma pēc šķiršanās ar tēvu viena pati dzivotu 2 stāvu mājā un mēs katrs maksātu savus komunālos izdevumus utt. Jo tas nav normāli, ka bērns līdz mūža galam dzīvo kopā ar vecākiem :)

Bet ja nopietni... kāpēc visi tā raujas uz to patstāvīgo dzīvi? Kad uzsākāt to un sākāt vergot darbos plēšoties uz pusēm ar skolu utt.. jūs tiešām kļuvāt laimīgākas?? Es labprāt dzīvotu visiem pēc kārtas uz kakla un nedarītu NEKO , totāli bez sirdsapziņas pārmetumiem.. jo man šķiet nožēlojami, ka savu īso dživīti ziniekoju katru dienu sēžot pa 8h darbā... :(

Es arī vēl neraujos prom no vecāku apgādības, jā viņi maksā par manu dzīvokli un dod naudu dzīvošanai,bet tas nenozīmē, ka esmu sliktāka par tām, kas pašas var studijas apvienot ar darbu. Uzskatu tāpat kā Roxy, kāpēc man būtu jārauj sevi uz pusēm, ja vecāki var atbalstīt, gan pienāks laiks, kad strādāšu tās 8h dienā un iztikšu no algas līdz algai, bet tā kā es studēju, tad ne es, ne mani vecāki neuzskata to par nepieciešamību un darbs var kaitēt kvalitatīvam studiju darbam.

Ja godīgi, tad man šad un tad gribas to bezrūpīgo dzīvi, kad nebija ēst jātaisa un tikai tāpēc, ka man apnicis domāt, ko taisīt vakariņas. :D

Es arī nerāvos prom, bet ar to visu studēšanu tā sanāca; būtu man augstskola ar interesantu un noderīgu studiju programmu turpat uz vietas manā dzimtajā pusē un pēc tam darbs tur, es domāju, ka vēl tagad pie vecākiem dzīvotu. Strādāt arī sāku ļoti vēlu, bet nu man tāda situācija, ka esmu vienīgais bērns ģimenē un to visu tā varēja atļauties.