Kā sākt dzīvot "pieaugušo" dzīvi?

Ja pienem naudu no vecakiem, tad to nevar nosaukt par patstavigu dzivi.

Manā izpratnē tādi vienkāršākie punkti kā tu saki, lai kļūtu pastāvīgai ir, pirmkārt, dabūt darbu un uzturēt sevi, otrkārt, dzīvot atsevišķi no vecākiem. Pagaidām esmu ceļā uz pastāvīgu dzīvi-->man ir darbs, bet nav tā ka es par galvu un kaklu mēģinātu izvākties, jo man vēl ir tikai 21 un es studēju. Un bez vecākiem mēs dzīvosim lielāko daļu savas dzīves tādēļ es vēl ļauju sev šo prieku. :) Mans šķiet, ka tāds kā tilta vecums ir 23/24 gadi, kad vajadzētu jau būt neatkarīgam.

Manā uztverē -

patstāvība - dzīvo, gatavo, tīri un kārto pats.
neatkarība- viss iepriekš minētais + finansiāla neatkarība.

Patstāvīgi dzīvoju no 18 gadu vecuma, vecāki maksā visu, bet tas arī nenozīmē, ka dzīvoju kā niere taukos par viņu līdzekļiem.

Nezinu,viss kaut kā sanāca pats no sevis.Sāku arvien vairāk palikt pie viņa,pa bišķiņai pārvedu mantas.
Sākumā (k'dus 3 mēnešus) mamma iedeva kaut kādu naudiņu un puisis,pēc tam atradu darbu,Tagad stradāju.
Nu teikšu godīgi,ka bija grūti.Grūti pierast pie tā,ka ir kaut kādi konkrēti pienākumi.Tagad gan viss ir ok.

nu man ar vis kka pats no sevis notika macijos vel 12.klase, saku satikties ar puisi, kurs tad nedelas nogales saka palikt pie manis, ta aptuveni gadu-pusotru, un tad paliku stavokli, ievacamies musu dzivoklii un dzivojam (dzivoklis man bij mantojuma no omes), no vecakiem naudu neesmu nemusi, ja nu vienigi vini pasi kko nopirka mazajam vai man, neko neprasiju! un ta jau piekto gadu, finansiala zina esmu atkariga no drauga!

Par viegli/grūti -

grūti, jo nav 100% komforts, aptekalēšana, kāds, kas pagatavo vakariņas, atnes tēju, vienkāršāk sakot, viss ierastais, suns, klātbūtne. Visvairāk nepatīk, ka jādara lietas, ko iepriekš nedarīju teju nekad - jāmazgā drēbes, trauki ar rokām, jāatceras nopirkt veļas pulveri, ziepes, tualetes papīrs, utt.

patīkami, ka neviens netirda, neliek neko darīt, pati esmu atbildīga par savu bardaku, kārtību, tāda mana personīgā sala, kurā noslēgties no visiem.

tb- jāmazgā drēbes, jāmazgā trauki

Sāku dzīvot viena no 19 gadu vecuma, pirmos 2-3 mēnešus vecāki finansiāli atbalstīja, bet tagad esmu finansiāli neatkarīga.
Ja kādreiz gribēju būt ātrāk pieaugusi...tad tagad viss ir otrādi, protams, ir savi plusi..bet tomēr gribētos mazliet ilgāk pabūt zem vecāku spārna! :D

finansiāli neatkarīgi - kopš sāku studēt un strādāt, tas ir no 18 gadu vecuma, bet dzīvoju veljoprojām ar vecākiem, prom neraujos, ja būs iespēja - izmantošu, bet kamēr studēju tas nešķiet pilnīgi nekas ārkārtējs :)

ja un sakuma man bij gruti, vnk tapec jo esmu tads cilveks kam nepatik parmainas, sedeju un raudaju, jo gribeju majas, lai gan itka jau biju majas, tik savas jaunajas majas, vienigais mierinajums bij ka savacu lidz savu kaki :D bet nu pieradu un vis ir ok :)
visus iepirkumus ar iemacijos diezgan atri saplanot!

Dzīvoju atsevišķi, kad palika 18 gadu. Bija domāts kopā ar mammu, bet viņa aizbrauca uz ārzemēm. Tā nu paliku viena, man bija vēl pēdējais gads vidusskolā. Tad sāku strādāt, mācīties augstskolā. Kad mamma atgriezās, tad jau dzīvoju kopā ar puisi. Mamma dabūja darbu citā pilsētā un kkā tā arī izveidojās neatkarīga patstāvība :)

Patstāvīgi, viena pati dzīvoju jau no 16 gadiem, bet par neatkarīgu sevi savos 19 gados vēl nesaucu, jo vecāki vēl man dod naudu. Godīgi sakot, man īpaši nebija grūti sākt savu, tā saucamo, patstāvīgo dzīvi. Kaut arī tā patstāvība sākās neierasti agrā vecumā, bet ātri apķēros, pat ēst iemācījos taisīt un visu pārējo darīt, ko pirmstam īpaši nedarīju un nevajadzēja darīt. Viss praksē labi iegājās. Kā saka, labākā ir dzīves skola.

Viena sāku dzīvot 14 gados. No 17 kopā ar draugu. Par finansiālo neatkarību - bez vecāku atbalsta būtu varējusi iztikt kopš 19 gadiem, kad sāku pirmo nopietno darbu ar labu atalgojumu. Bet arī tad un pat vēl joprojām katru mēnesi no tēva kāds latiņš kontā tika/tiek ieskaitīts. Man vajadzība pēc tā nav, bet tā kā zinu, ka viņa budžetam tas nav robs - kategoriski neatsakos arī.

Tā kā pēc dabas esmu ļoti neatkarīga, tad nekādu problēmu nebija. Vienmēr zināju savu ikmēneša budžetu, ar ko arī rēķinājos. No saimnieciskā viedokļa - man vienmēr visam ir bijusi sava kārtība (kā mazgāju drēbes, gatavoju, tīru māju, utt.), līdz ar to biju tikai laimīga, ka tajā visā mani neviens netraucē.

Tā, kad tiešām aizgāju prom no vecākiem un naudu no viņiem neņēmu - 21 gada vecumā. Līdz tam un arī pēc - studēju. Tomēr arī pirms tam biju dzīvojis atsevišķi no vecākiem un savu budžetu plānoju un visas mājas rūpes darīju .. ar vienu izņēmumu - daļēji finansiāli atbalstīja vecāki. No 21 pilnīgi patstāvīgi, no 17 - daļēji patstāvīgi.

Sākāmd zīvot kopā tadkad abiem bija darbs un abi pelnījām naudu, tieši tāpēc,lai nebūtu jāprasa vecākiem nauda. ja paši tad paši.

Tā īsti patstāvīgi sāku pagājušo gadu, jo kojas neskaitās. Atradu darbu un turpat netālu dzīvesvietu. Pati pelnu. Bet ar Lv algām nav nemaz tik viegli. Labi, ka man jārūpējas tikai par sevi pašu par vēl kādu tagad noteikti nevarētu.

patstāvīgi sāku dzīvot jau no 17g. vecuma, kad pārvācos no dzimtās puses uz Rīgu studēt. Neatkarīgi no kādiem 20 gadiem, kad pati dabūju darbu, pēc tam ar draugu kopā pārvācāmies uz dzīvokli.
Man nebija grūti sākt dzīvot stabili uz savām kājām, jo bija tāds pārejas posms, kad biju prom no vecākiem, bet biju no viņiem vēl finansiāli atkarīga... tad jau nāca darbiņš un savs dzīvoklis - viss bij atik ātri un tik forši ka savādāk nemaz vairs nevarētu būt ...

Bet tas jau ir dikti individuāli katram varbūt kāda vēl 25 gados nejūtas stabili bez vecāku atbalsts.. kādai jau 18 gados darbs, savs dzīvoklis un varbūt jau vīrs...

Sākām dzīvot kopā pēc 3-4 gadu kopā būšanas, bet īsti pateikt nevaru, jo mans vīrietis kādu gadu jau dzīvojās pa manu dzīviokli. Ja nebūtu pieteicies sīkais, iespējams vēljoprojām dzīvotu nosacīti atsevišķi.
Pelnīju pati un patiesībā par kopā dzīvošanu neiespringu. Laiks tāpat visu sakārto.

Patstāvīgi sāku dzīvot 15 gadu vecumā, bet neatkarīgi 17 gadu vecumā :)

No 16 gadiem sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem, jo mācījos ģimnāzijā citā pilsētā. Tad pārvācos uz Rīgu studēt un sāku īrēt istabu 2istabu dzīvoklītī. Ar tā laika draudziņu dzīvojām kopā jau pēc 4 mēnešiem un sedzām izdevumus gan no vecāku dotās naudas, gan studējošā kredīta. Sanāk, ka kopā dzīvoja divi bērni, kas totāli atkarīgi no vecākiem un bankas labvēlības.

Ar tagadējo draugu dzīvojam kopā >6gadus un arī ātri sākām dzīvot kopā - pēc 3 mēnešiem, jo man beidzās līgums tajā istabiņā un viņš teica, ka nav ko naudu tērēt par papildus dzīvokli, ja tāpat lielākoties dzīvojos pie viņa! :D Naudu šajās attiecībās nodrošināja draugs un pirms 2,5 gadiem sāku arī es ienest vairāk naudiņas kopbudžetā.