Attālums

Beidz daudz domāt kā un kas būs.. seko intuīcijai un sajūtām.. ja būs lemts- paliksiet kopā, ja nē- škirsieties. Pāri dalās divās daļās šajā ziņā, vieni pēc attāluma attiecībām paliek kopā, otri šķirās.

Man pirmās attiecības bija no attāluma, kad man bija 16 gadu, tad likās ok, pašai jāmācās, un pa nedēļas nogalēm tikāmies, jauka atslodze no ikdienas, kad man bija 19, un bija jādodas studēt, tad pirmo reizi īsti aizdomājos kā būs tālāk, kas notiks pēc studijām. Tā kā sapratu, ka puisis pēc 3 gadus ilgām attiecībām nevēlas nopietnu turpinājumu, viņam bija labi tā kā bija, un man vairs nebija 16, tad es izvēlējos pārtraukt attiecības.
Secinājums, ja tev ir 16, tad uz priekšu, bet ja vēlies tiešām kaut ko nopietnu, tad lai cik labs puisis būtu, ilgi šīs attiecības nevarēs turpināties. Agri vai vēlu, kāds no jums gribēs kaut ko nopietnāki, piemēram, dzīvot kopā, un tad radīsies nesaskaņas.
Tā ir mana pieredze, un skatījums uz šo tēmu. Bet ne jau visi ir vienādi, un varbūt jums būs tik liela mīlestība, ka kāds piekāpsies un varēsiet izveidot attiecības vienā vai otrā pilsētā.

Šķiet, ka esmu jau vairākkārt šeit to minējusi, bet manā skatījumā attālums attiecībām nevar būt šķērslis. Atkārtošos - mēs gadu dzīvojām katrs savā valstī un tas bija pats attiecību sākums. Ticējām, ka to varam un zinājām, ka to vēlamies, tādēļ, jā, tagad ir ļoti patīkami, ka spējām izdzīvot grūtu posmu un par spīti visam būt kopā un saglabāt (un attīstīt!) savas attiecības. Būt tālu nav tikai skumji, tas ir savā ziņā arī skaisti, jo tie pirmie mirkļi, kad izkāp no lidmašīnas un ieraugi Viņu.. vai kad zini, ka pēc pāris stundām jau būsim kopā pēc mēnešu neredzēšanās.. Katrs skatiens, katrs pieskāriens, katrs vārds šķiet tik ipašs, tik gaidīts... tik daudzas reizes iztēlē izspēlēts... Ahhh..! :)

Jā, man tāpat kā Mademoiselle! - kad bija 16 un skola, tad likās ok satikties tik reti. Nu jau pēc gadiem man tādas attiecības neder, arī draugam esmu teikusi, ka šādas attāluma attiecības man neder, diez vai, ka es viņu sagaidītu (ja piem viņš brauktu uz ārzemēm strādāt un es paliktu). tad vai nu braucam abi, vai neviens. Visā visumā piekrītu Mademoiselle! Ja ir 16,tad šādas attiecības tīri labi sanāk veidot un uzturēt, mācības no mīlestības necieš, bet brīvdienās atslodzīte :D

Protams, ja ir kopīgi plāni, tad tas ir daudz vieglāk, manā gadījumā tādu nebija.

Laikam nekad neesmu redzējusi jēgu attiecībām, kurās nav kopīgu nākotnes plānu... :)

Laikam nekad neesmu redzējusi jēgu attiecībām, kurās nav kopīgu nākotnes plānu...

16 gados bija savādāk, 19 gados man domāšana krasi izmainījās,tagad, protams, jēgas un nākotnes perspektīva šāda veida attiecībām nav.

Salomee-es pilniigi redzu tevi tajaa lidostaa!Tu proti taa pateikt!Vienmeer esmu teikusi-tev ir talants-izteikties!:)

Eternity tu te uztraucies par attālumu, a kā ir tām kuras savējos nesatiek vairākus mēnešus ? Jā un ja vēl piedevām puisis nav no tavas pilsētas.

Man attālums neliekas šķērslis mīlestībai un attiecībām, ja tiešām abiem ir kopīgi nākotnes plāni. Manā gadījumā tā bija. Es pēc vidusskolas braucu studēt, mans vīrietis vēl mācījās vidusskolas pēdējā klasē. Veselu gadu tikāmies max 2reizes mēnesī - neko, izdzīvojām. Pēc gada arī viņš brauca studēt un atkal varējām būt kopā ikdienā. :)

Arī tagad darba dēļ vairākus mēnešus gadā esam šķirti - tas tieši otrādi mūs vēl vairāk saliedē, liek sailgoties, saprast, cik daudz viens otram nozīmējam.

Tāda ir mana pieredze. :)

Es arī ar savu draugu attiecību sākumā 1 gadu dzīvojām dažādās valstīs, bet tagad uzturamies vismaz vienā valstī, bet dažādās pilsētās un man tas liekas sīkums :D
Nu jāskatās, ko nozīmē tas 1x nedēļā? Es ar draugu no 4dienas līdz 7dienai esam kopā, pārējās dienas tiek pavadītas atsevišķās pilsētās un es nesūdzos, jo šajās 3 dienās varu pilnvērtīgi nodoties studijām, draudzenēm un citām lietām :) Bet ja tas būtu, piemēram viens vakars katru nedēļu, tad nē.. tas mani noteikti neapmierinātu

Paldies par viedokļiem, taču izskatās, ka par ātru būšu izveidojusi diskusiju... Uz doto brīdi izskatās, ka puisis nav gatavs attiecībām vai attiecībām no attāluma... :(
Liekas, ka nekas nesokas un, ka es nekad neatradīšu abpusēju mīlestību, jo vienmēr, ja man patīk, tad es nepatīku, ja es patīku, tad man cilvēks nesimpatizē...
Kaut kas nav. :(

moš aizņemts ;D

Saka jau, ka brīvs, bet kas zina...

Mēs arī tikāmies 1-2 nedēļās reizi uz vienu dienu, jo man skola, viņam darbs, dzīvojām katrs savā pilsētā, mācījos Rīgā. Un jā - esam kopā jau cik gadus. Ar nelieliem upuriem sākām dzīvot kopā, jo sapratām, ka viss ir nopietni.

150 km jau nu nav nepārvarams attālums ;)

es dzivoju jau 2 gadus atskirti no viriesa un starp mums ir 2000 paari km.. tapec ja neesi parliecinata- tad tik loti tev vins nemaz nepatik ja nevari izturet tik mazu attalumu. musdienas taksh ir skype, telefons utt.. ja gribesiet, izturesiet

Sāpīga tēma, mani tracina, ka tiekamies tik reti :( šķiet, ka atsvešinamies.. bet pagaidām vēl nav iespējas dzīvot kopā.

Domāju, ka vari mēģināt veidot attiecības ar šo puisi.
Kad iepazinos ar draugu starp mums arī bija attālums aptuveni ap 100 km tas nav nekāds lielais attālums, sākām tikties, bet ļoti ātri sapratām, ka viens bez otra nevaram, un tā sākās posms uz koferiem, respektīvi viņš dažas dienas nedēļā dzīvoja pie manis un es dažas dienas pie viņa, bet nepagāja ne ilgs laiks kad praktiski pārcēlos pie viņa, domāju, ka visu var atrisināt, ja šis puisis tev ļoti patīk

Attāluma attiecības ir iespējamas, bet vai arī no paša sākuma? Ir sarežģīti cilvēku novērtēt ''rozā briļļu'' periodā, kur nu vēl ja tikšanās ir reizi-divas nedēļā. Tomēr, ja jūti, ka puisis ir to vērts, vari mēģināt. Ja nemēģināsi, tad vēlāk, iespējams, to nožēlosi. Turklāt ar laiku tādas situācijas parasti izrisinās. Nav jau tā, ka dažādās valstīs dzīvojat. :)