Tā nu sākšu..
Esam divi brīvi cilvēki, varētu pat teikt labi draugi, lai gan gluži tikai draugi mēs neesam, taču nekāds pāris arī nē. Mums ir kopīgi draugi un paziņas. Satiekamies samērā reti, šad tad sarakstamies, stāstām vien otram savus noslēpumus, diskutējam par dažādām tēmām utml. Starp mums nekā vairāk par skūpstiem nav bijis.
Tā nu ir sanācis, ka šīs dīvainā tipa attiecības velkas labu laiciņu. Protams, ja mēs būtu tikai draugi, nebūtu slikti, taču tā nav. Katru reizi viņu satiekot, domas kaut kur aizklīst un ļimst ceļgali.. Arī viņš, satiekot mani, kļūst neveikls, mazliet satraukts, bet acis spīd un mute smaida.
Bet.. šķiet, ka viņam esmu tikai labs sarunu biedrs, jo no viņa puses par kaut ko vairāk nav nekādas iniciatīvas. Dažreiz viņš jokojot pasaka, ka nāks dzīvot pie manis vai neprecēs mani, ja pamaz sāls salātos būs.
Tajā pat laikā viņš runā ar mani par citām meitenēm, kas dara mani mazliet greizsirdīgu. Saprotu, ka tam nevajadzētu būt nekāda pamata, un tomēr.. laikam ceru uz ko vairāk, taču negribu uzbāzties un visu sabojāt.
Jūtos apjukusi.. cerams, ka sapratīsiet.
41
