Atbalsts no vecākiem

konnca! varētu padomāt,kad visi 18gados var atrast darbu uz nepilnu slodzi un daudzi darba devēji vēlas,lai pie viņiem strādā bez darba pieredzes. jāskatās kā ir bērnam ar mācībām. ja nav viegla galva,daudz jāzubrī, jāmācās, ir daudz pastāvīgo darbu, ilgi lekciju laiki, tad labāk ,ja tik mācās neviss sāk strādāt, netiek galā ar mācībām, pamet darbu un ir pārdevēja veikalā.
ja ģimenei būtu ļoti labi ar naudu,tad pieņemtu.

Konnca

jā, protams, ir jāstrāda, bet, kur tad pieņem 18 gados - kafejnīcās, bāros, veikalos utt., un arī uz pusslodzi būtu vēlamāk, jo pilnā slodze atstāj pēdas uz mācīšanos un bieži vien skola paliek otrajā plānā.
Pati sāku pilnu slodzi strādāt tikai 2. kursa beigās, jo Stradiņos mācīties ir kā ir, ar labu darbu ļoti grūti apvienot, jā ēdu par vecāku naudu, pucējos gan pati, bet nejūtos it kā būtu norijusi viņiem visu un izputinājusi neesmu.

Es arī nepiekrītu, ka cilvēkam 18 gados jau ir jābūt spējīgam sevi apgādāt. Man vispār šķiet, ka mēs pārāk atri cenšamies kļūst pieauguši neatkarīgi. Tādēļ arī tik daudzi izstudē bakalaurus kurus nemaz negrib, jo redz ir jāpaspēj pēc iespējas ātrā, tas nekas ka pats nezini vēl ko gribi dzīvē darīt. Protams, es nesaku ka tas nozīmē, ka tas jaunietis guļ mājās un neko nedara, bet tieši pretēji viņam ir iespēja darīt visdažādākās lietas.

18 gados parasti strādā darbu, kas nav karaliski apmaksāts... un liela daļa no ienākumiem aiziet ceļa izdevumos, tāpēc savā veidā izdevīgāk sanāk nestrādāt :) (ja arī studē un ņem vērā laika resursus) :)

Ir zināmi tādi 18 gadīgi čīkstuļi, kas strādāt nevar, jo redz par grūtu apvienot studijas un darbu, dzīvo vecākiem uz kakla, prasa pat pusdienu naudu.

Bet tie, kas mācās, dzīvo un ēd par vecāku naudu - tā tāda parazitēšana vien ir.[/quot

Man ir 19, nedzīvoju ar vecākiem, bet viņi maksā visu - dzīvesvietu, rēķinus, ēšanu, izklaides, ceļojumus, skolu. Ja es pajautātu mammai un tētim, vai es parazitēju, viņi 1000000% noņirgtos līki! :D

Vecaki dod bērniem saknes un spārnus, lai varētu 'pacelties', jebkāds atbalsts ir pieņemams.

Pati strādāju kopš 15mit gadu vecuma un nekad neesmu atteikusi, ja vecāki vēlējušies kā izpalīdzēt. Neredzu tur nekā briesmīga. Protams, ja tas jau tiek ļaunprātīgi izmantots, tā jau ir pavisam cita lieta un to es nepieļautu. Pati, kā māte, gribētu, lai man bērns pēc iespējas ātrāk kļūtu patstāvīgs, taču palīdzību viņam neatteiktu nekad.

Ja vecāki to nedarīs no pēdējās naudas, tad neredzu nekā slikta vai apkaunojoša pieņemt dāvanas no vecākiem. No saviem mīļotiem vīriešiem taču pieņemat vērtīgas dāvanas....

Par studiju apmaksu - Civillikuma 177.pants nosaka, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.
(Praksē tie parasti ir 24 gadi).

labojums, 179.pants

tieši tā - līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. t.i. 18 gadi.
Un jāmācās ir tā, lai var tikt budžetā. Tas tiešām ir nožēlojami, ja senčiem ir jāmaksā par mācībām tikai tāpēc, ka bērnelis bija pārāk aizņemts vazājoties apkārt.

Diezgan muļķīgi. Protams, ir zināmi izlutinātie, kuriem tik vecāki dod naudiņu un paši neko nedara. Bet, piemēram, es domāju, ka ir muļķīgi uzskatīt, ka iestājoties 18 gadiem, cilvēkam jau jāuztur pašam sevi. Man ir 19, es tikai jūnijā pabeigšu 12. klasi. Es nevaru vienlaicīgi strādāt un mācīties, kur mani kā tādu skolnieku ņems darbā, uz kuru varu ierasties pēc 16 - 17 ? Zinu cilvēku, kurš mācās un strādā, bet ar to visu nepietiek, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi ārpus vecāku mājas, jo dzīvokļu īres cenas ir graujošas.

Ja tā būtu dāvana, tad jā :) Bet ja tas būtu ar zemtekstu, ka nevari pati atļauties un tev kkādā veidā tas būs jānopelna, tad nē.

tieši tā - līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. t.i. 18 gadi.

Tas nav pilngadības vecums, bet gan tik ilgi, kamēr bērns izglītojas, atrod darbu un spēj pats sevi reāli uzturēt, praksē - līdz 24 gadiem.
Līdz 18 gadiem bērns ir vecāku aizgādībā, kas ir pavisam cita lieta kā apgādība :)

Kāpēc ne? Pieņemtu.

Ok, ja vecāki maksā par studijām(bakalauru pabeidzu 22 gados, lielākoties tā ir ar visiem, kuri nav otrgadnieki skolā vai akadēmiskā gada ņēmēji).. tātad, tajos 24 par sevi vajadzētu varēt parūpēties un apgādāt..
BET, ja tā vecāku nauda ir kā dāvana, kura netiek pasniegta kā ieskaitījums bērneļa kontā katru mēnesi, nesaskatu tajā neko sliktu.. ja vien vecākiem dēļ tā nav jāsavelk josta!

Ceļojumā neatteiktos.
Ja teiksim remontam, tad atļautu tikai kādam aksesuāram. Domāju, ka tomēr ir pašam jau jāsāk dzīvot/uzturēt.

Ārprāts, tie taču ir vecāki, tuvākie cilvēki! Tev neliktos jocīgi, ja gribētu mammu iepriecināt un viņa pateiktu "Nē, man pašai nauda ir, man nevajag!". Jā, protams, ja tas ir ieradums, tad tas ir savādāk. Lai pērk mašīnu noteikti negribētu, jo noteikti nopirktu ne tādu, kādu gribu, bet izbraukumi, kafejnīcas apmeklējums - tas ir forši.

pieņemtu.

Protams pienemtu, jebkurā vecumā.Mūsu ģimene viens otram palīdz, arī attāliem radiem.Tapec jebkurā krīzē ir samērā viegli izdzīvot. Par izglītību-mamnās acīs vērta ir tikai tikai tādsa kura iegūta studējot budžetā, citi uzskatu ka nopērk to papīru. Ja netiec budžetā, kaut vai 17 gadi-pats maksā par to papīru. Vai ej mācies kam pietiek smadzenes.

Pārsvarā visas programmas, kurām ir budžets, ir diezgan nederīgas.

Kā tad :D