Dīvainākās bailes

Man riebjas asinis, paliek slikti ikreiz, kad ieraugu...

Man bailes ir no zirnekļiem, pat no maziņiem. Man vienmēr liekas, ka tūlīt uzbruks, lai gan saprotu, ka es varu piespiest to zirnekli ar kāju! :D Bet bail arī nosist!

Un vēl man ir bail lidot ar lidmašīnu, pēc pēdējā lidojama, biju pārliecināta, ka nekad vairs nelidošu! Drīz būs jālido, redzēs kā būs, sadzeršos tekilu, un cerams viss būs labi! :D

Nepatīk šausmenes, jo pēc to noskatīšanās, sāku baigi fantazēt, un iztēloties, ka ar mani notiks tas pats. Pašai smiekli nāk par sevi, bet tad izdomāju, ka redzu kaut ko vai dzirdu!

Jāatzīst, ka man ir vairākas bailes no šeit jau pieminētajām :D
Ir bail no kāpņu telpām, man arī liekas, ka tur kāds mani sagaidīs un labākajā gadījumā atņems somu. Vienmēr ar gaismiņu paspīdinu, lai redzētu, ka neviena nav, jo manā kāpņu telpā ir tumšs.
Bail doties svētkos uz centru skatīties salūtu, jo pēc uguņošanas visi sāk iet un man sākas panika, liekas, ka visi mani samīdīs :D
Bail palikt vienai pašai mājās, visas skaņas liekas aizdomīgas, liekas, ka visapkārt ir kaut kādi ļaunie cilvēki, kuri grib man nodarīt ļaunu. Tā iemesla dēļ, man bērnībā uzdāvināja suni, jo pat pa dienu nespēju palikt viena, vienmēr sacēlu baigo traci ar asarā pa gaisu :D Tagad vienmēr saucu kādu ciemos vai pati eju kaut kur, lai tikai vienai nav jāpaliek :D
Bail tumsā būt mežā vai tā tuvumā. Šķiet, ka man uzbruks visādi zvēri un citi ļaunie. Šovakar arī biju pie meža un kamēr visi savā starpā runāja, es stāvēju un spīdināju gaismu uz meža pusi :D
Un muļķīgākās bailes man ir bunkuros, jo esmu saskatījusies šausmu filmas un tāpēc liekas, ka bunkuros mīt tie kroplie cilvēki (kā filmā "Hills have eyes") :D

Man ir ļoti bail no bitēm un lapsenēm. Man vnk iestājās panika. Zirnekļi arī izraisa šausmas. Nesen skatoties šausmeni, man pa seju gribēja viens tāds pastaigāties. :D vēl man bail no spoguļiem tumsā un bail no ūdens.

Vēl atcerējos, nav gluži bailes, bet dīvainas! :D

Jau no bērnības, guļot gultā, ja pamanu, ka kāja vai roka pārkarājas pāri gultas malai, uzreiz pierauju sev klāt, vai paslēpju zem segas. Bērnībā ir licies, ka kāds paraus mani, un pavilks zem gultas! :D Vēl joprojām paliek tā dīvaini! :D

Naktī, tumsā, kad eju uz tualeti, reizēm gadās, ka baidos, ka kāds svešais nav ienācis pa durvīm un nestāv kkur :D

Man ir bail būt baseina dziļajā galā vai vienalga, kur dziļš, liekas, ka kāds krokodils mani paķers aiz kājas.

Es labāk nesākšu uzskaitīt visas savas bailes, jo to ir pārāk daudz. Nezinu nevienu bailīgāku cilvēku par sevi :D

Man ir bailes no visa, kas var izraisīt pēkšņu, skaļu troksni- pērkona, peterdēm, baloniem.
Nesen braucu ar mikriņu, iekāpa meitene ar balonu, apsēdās aiz manis, man tas balons visu laiku pie galvas, iespējas izkāpt arī nebija. Tā bija elle, ne brauciens.

Atceros, kad biju ļoti maziņa, baidījos no kāpnēm tēta darbā, jo starp diviem pakāpieniem bija bilnīgi NEKAS. Tukšums. Un man šķita, ka nevarēšu tik augstu pacelt kāju no izkritīšu pa to pakāpienu starpu uz, zem manis esošo, stāvu. Nekad, kad tētim pēkšņi uz pus h, vai h vajadzēja ieskriet darbā un es biju līdzi, negāju iekšā. Vienmēr sēdēju mašīnā. Vēl joprojām pāris reizes gadā redzu murgus, kas saistīti ar ļoti stāviem pakāpieniem, starp kuriem ir tukšums vismaz 10 metru augstumā, un bailīgu mani, kas cenšas tikt lejā.

Vispaniskākās bailes man ir no čūskām. Vēl slikti jūtos tumsā, arī pa logu tumsā nevaru paskatīties, tāda paša iemesla dēļ, kā jau te meitenes minēja. :D Arī gulēt nevaru, ja roka vai kāja nav apsegta.

Ir dažas lietas, no kurām baidos, bet vislielākās bailes laikam ir no ūdens. Reizēm esmu sapņojusi, ka eju it kā pa tiltu, bet viņš ir tāds ļodzīgs, kustās un bez margām. Un abās pusēs ūdens, neko citu nevar redzēt. Fui, riebīga sajūta. Arī no laivām un kuģiem izvairos, cik iespējams. Bet nav arī tā, ka bail peldēt (cik nu es peldu - ielienu, maksimums, līdz krūtīm un peldu uz krastu). Man iestājas panika, ja nejūtu zemi zem kājām.

ja esmu viena mājās un citas istabas tumšas, bail skatīties, liekas, ka kādu ieraudzīšu. Tumsā bail iet pa kāpņu telpu, liekas, ka nepaspēšu atslēgt durvis, un kāds var uzbrukt.
Vēl visiem liekas smieklīgi, ka man bail no šampanieša, citreiz bail rokās ņemt,liekas, ka ķorķis izsprāgs, un ja kāds taisa vaļā vienmēr izeju no telpas ārā.

Vakaros, kad tumšs, piemēram, ejot majās, laukumā ir saliktas mašīnas. Un ejot tuvu garām citreiz pametu aci uz logiem, atspulgu. Tad reizēm sadomājos, ka tūlīt kaut kāda baismīga galva vai asiņaina roka pāradīsies pret stiklu :D

No 'parastajām' bailēm ir kukaiņi, lidojoši, rāpojoši. Naktstauriņi vispār ir šausmas.

Ja par tādām dīvainām bailēm, tad man ir bailes no eskalatoriem :D Vienmēr pirms kājas nolikšanas uz eskalatora saņemu sevi rokās, sakoncentrējos un tad tikai lieku kāju virsū- bail, ka kaut kur aizķeršos, novelšos, ka viena kāja aizslīdēs un otru nepaspēšu uzlikt... visādus scenārijus paspēju izdomāt. Ja vien ir iespēja, parasti izvēlos kāpt pa kāpnēm vai braukt ar liftu.

Man ir tipiskās bailes no zirnekļiem, bet fobija no čūskām.
Mežā esmu ar tām saskārusies - un tad ir bijusi tāda panika - ar elpas trūkumu un asarām. Apkārtējiem bieži tas liekas muļķīgi un nesaprotami, bet tas ir šausmīgi.
Bieži gadās, kad gatavojot uzgriežu televizoru un tur gadās zinātniskais sižets par čūskām, tad bļaudama varu iznesties no virtuves, un uzlēkt uz krēsla/ gultas (lai kājas nav uz zemes)
Ar zirnekļiem saņemot sevi rokās varu tikt galā, bet ne ar čūskām.

Ļoti nepatīk vecie lifti. Ar jaunajiem nekas, bet tie vecie...laikam no filmu saskatīšanās, kur esmu saskatījusies kā šie krīt.

Man arī liekas muļķīgi, ka dažiem citu fobijas liekas smieklīgas. Neko uzjautrinošu tajā nesaskatu, jo cilvēki ir dažādi. Manai četrus gadus vecajai krustmeitai ir bail no zirnekļiem. Vienalga kāda izmēra. Bet tā tiešām ir fobija, lai gan nekur tā baigi saskārusies viņa ar tiem ir. Pat nezinu no kurienes viņai tas ir. Bērnam var sākties pilnīga histērija jau no runāšanas par tiem vien. Domāju, ka arī pieaugot viņai šīs bailes nepazudīs.

Pārlasot komentāras - atsauca atmiņā, ka man nepatīk vecajām daudzstāvenēm turēties pie margām. Man liekas, ka tur kaut kas var saplīst vai mani nenoturēt un tad es varu pārlidot pāri, un nosisties. Ir bijuši par kāpnēm tāda veida murgi.

Par eskalatoriem, arī bijis bail, ka es ne tā kāju nolikšu, vai nokavēšu pakāpienu. Vienmēr jāsakoncentrējas uz trāpīšanu.
Un tad es ieraudzīju bildi, kur kāja bija ierauta iekšā starp pakāpieniem, un no tās reizes man ir bail tuvoties nu tā kā eskalatora malai.
http://3.bp.blogspot.com/-rvbw2nd1GNA/Try1Wi-94SI/AAAAAAAAA60/aky79uFxP88/s1600/302058_2407251113438_1615983112_2340107_727048705_n.jpg

Man ir bail ziemā paslīdēt un salauzt kādu kaulu, vai redzēt kā kāds cits kaut ko salauž. Tas ne tikai uz ziemu attiecas.
Vēl bail, ka kaut kas varētu ar tuvajiem, mīļajiem notikt.
Kā arī paniskas bailes no dziļa un auksta necaurspīdīga ūdens. Naktīs/tumšā nekādi nevaru piespiest sevi nopeldēties.

Man arī ir jau pieminētās bailes no logiem, vienmēr, kad tumsā paskatos pa logu, liekas, ka kāda seja tuvu pretī skatīsies.

Man ir nenormālas bailes no čūskām un tārpiem. Varbūt smieklīgi liekas tas, ka no tārpiem vairāk. Kad rudenī nolīst lietus un visas sliekas saskrien uz asfalta, es eju augsti paceltām kājām, jo man liekas, ka viņas visas tūlīt līdīs augšā man pa kājām. Un lamājos, ka cilvēce vēl nav izgudrojusi, kā cilvēks var lidot. :D

Bail tumsā bīdīt lielo sienas skapi vaļā, jo liekas, ka kāda roka tūlīt parādīsies un ievilks mani iekšā.

Bail skalojot zobus vai ko citu noliecoties pie izlietnes darīt un tad atkal paskatīties priekšā spogulī, jo liekas, ka kāds aiz muguras stāvēs.

Nu ko lai saka, šausmenes uz mani diemžēl atstāj lielu iespaidu, tāpēc neskatos vairāk kā par 1 šausmeni gadā. :D