Līdz šim tā nekad nebiju darījusi un joprojām uzskatu, ka tā ir nepareizi darīt, bet pēc 8 mēnešu kopā būšanas pateicu, ka mīlu. Viņš man ir debesis un zeme, nekādas rozā brilles... Pat nebiju gribējusi teikt, centos to neteikt, bet viens brīdis bija tāds, kad sapratu "sirds pa muti laukā kāpj" nav tikai tēlains izteiciens...
Nē, viņš man neatbildēja ar to pašu, bet viņš tāds ir neemocionāls un tāds ne no "uķi puķi", smaida arī reti. Toties samīļoja un bija priecīgs.
Man bija bail to teikt, jo it kā ir stereotips, ka pēc tam džeks pametot...
Tagad nesaprotu vai mūsu attiecības ir kļuvušas vēsākas vai man tikai tā liekās... Visu laiku analizēju un secinu, ka viss pa vecam, viss tikai manas iedomas...
Bet nepatīk tā sajūta, ka viņš tagad vairs nav greizsirdīgs, izturas tā itkā mēs simt gadu būtu precējušies, necenšas, nav tik mīļš, uzmanīgs, tipa "medijums rokā, - atslābstu" ...
Nesaprotu ;(