Sveikas, dāmas! Man ļoti prasās pēc skatījuma un viedokļa no malas, jo pati nekā netieku galā ar savām domām.
Sižets tāds- draudzējamies ar puisi nu jau pāri pusotram gadam, un nu ir sācies liktenīgais periods- sākām faktiski dzīvot kopā un nu tik sākās- visi tie mazie nieki, ko viņš dara, dzen mani vājprātā. sāc tracināt neskaitāmas lietas un strīdi ir neizbēgami.
nu jau kādus pēdējos 3 mēnešus jūtu, ka manās jūtās kaut kas ir mainījies, tāpēc ierosināju pašķirties(un jā, mēs jau bijām runājuši un solījušies viens otram laboties, tomēr izmaiņas jūtamas tikai pāris dienas, tad viss atkal ieiet vecajās sliedēs), jo jutu, ka mums abiem ir vajadzīgs mazliet uzelpot, taču, puisis nesaprot un ļoti pārdzīvo, tomēr es zinu, ka arī viņa jūtās ir kaut kas mainījies. ka tik mēs neesam vienkārši iekārtojušies par ērtu?
kopš mana lēmuma ir pagājušas nu jau 6 dienas, tomēr es jūku prātā - nespēju izturēt bez viņa un ar viņu- ne tik!
šajā periodā šķiet, ka skaitu vien dienas, kad beidzot aizmirsīšu par viņu, bet es zinu, ka nepietiks ar pāris nedēļām, bet laikam man nav tās apņēmības - nevaru izturēt abas situācijas!
kā jūs to dēvētu - par pieradumu vai mīlestību?
5
