Man ir diezgan laba imunitāte. Ja saslimstu, tad parasti ātri izveseļojos. Bernībā gan slimoju vairāk, tagad laikam esmu norūdījusies. Bet zinu, ka ome man vnm bērnībā grūda iekšā smiltsērkšķus, dzērvenes, upeņu sulas, daudz medu. Ķiploki man tā īsti negaršoja, bet vecmamma kaut kādu miksli bija uztaisījusi, ko spēju apēst, šķiet bija ķiploks+dzērvene+medus. Tad vēl arī ar farmaceitiskajām zālēm neaizrāvos, dzēru daudz dažādas tējas un, ja, piemēram, saslimu ar kaut kādām kakla sāpēm vai klepu, alveju + medu (vai kaut kas cits bija klāt) močīju iekšā. Tiešām antibiotikas neatminos īpaši dzeram. Un, ko man iemācīja, kā ātrāk ir izveseļoties - daudz dzert un ad arī daudz čurāt :D vnm, ja bija vasara un es saslimu, mājās bija arbūzu kalni. Kā arī es nemīlēju kurpes un daudz staigāju ar plikām kājām, domāju, ka tas arī laika gaitā pieradināja organismu.
Šajā ziņā man ir paveicies, ka uzagu pie vecvecākiem. Viņi modernajai medicīnai nepārāk uzticējās un bija piekrāvuši pilnu virtuvi ar dabas sniegtiem labumiem.