Atriebība

Lakšmi - es Tev neko nekur nebāžu un vari man neatsksitīties

Ne, karmai neticu, soda vai uzved uz pareizaa celja tikai Dievs nevis karma. Vinjs ir taisnigais lemeejs dziivee.

Svetajos Rakstos nekas nav minets par reinkarnaciju, tas ir mulkjibas!

Musu Miesa ir mirstiga, bet dvesele ir muzhiga. Tapec ari dzivojam tikai vienreiz, un tada mums iespeja dota tikai vienreiz. Pec naves stasimies taisnigaas tiesas prieksha, un tad vai nu tiksim muzhigajaa ellee par grekiem, Debesiis vai skistitavaa. Un tur musu dvesele dzivos muzhigi.

Atriebties nevienam nevajag.

Satiina, tev ir gaishas domas bet lapasspuse, no kurienes tu njem informaciju, ir galigi garam, izlasi kas tur rakstits "Eņģeļu pasaule un maģija"

Engelji nav magija...............

Taas ir Dieva raditas butnes un tam nav nekada sakara ar bursanos un magijam :) (un tas ari ir aizliegts Svetajos Rakstos).

Savam Sargengelim vari dienas beigas pateikties par to, ka vinjs ir tevi pasargajis un bijis modribaa:)

Baznica iesaka lugties sho lugsanu katru dienu Ercengelim Mihaelam:

"Svētais erceņģeli Mihael, aizstāvi mūs cīņas dienā, sargā mūs no samaitātības
un ļaunā gara slazdiem. Mēs pazemīgi lūdzam, lai Dievs viņu pārmāca.
Ak, Debess Karapulku Vadoni, mēs lūdzam, lai Dieva spēkā Tu notriektu ellē sātanu un citus ļaunos garus, kuri ložņā pa pasauli, cenšoties iznīcināt dvēseles.Svētā Marija, svēto eņģeļu Karaliene, lūdzies par mums."
AMEN.

Ercengelis Mihaels ir apsolijis katram, kas lugsies sho lugsanu katru dienu, vinja naves bridi parnest to pari skistitavai!

Ja ir kada vajadziba un priekshaa stav kada sarezgjita saruna ar kadu cilveku vai problema, vari palugt savam sargengelim domaas, lai sazinas ar otra cilveka sargengeli " un palidz tev tavaa lugumaa.

Ja ir interese par engeljiem un kadreiz gadisies but Italija, iesaku apmeklet sho baznicu, kas ir uzcelta alā, kur 490.gada, 492. gadā un 1656. gadā tur tika parādijies Ercengelis Mihaels

http://www.sacred-destinations.com/italy/monte-sant-angelo

un ludza sho vietu veltit Dievam. (Tobrīd tā bija vienkārša ala, kurā bija iemaldijies kads virs, kuram vinjs ari paradijaas).

atriebšanās ir uz īsu brīdi, piedošana uz visu mūžu

Neviens man neko tādu nav nodarījis, lai gribētos atriebties. Tie, kas ko sliktu darījuši, tos dzīve pati pārmāca.

Esmu vēlējusies atriebties, bet neizdarīju. Kāpēc? Jo kā Troy izteicās, man nebija atbilstošā dienesta stāvokļa tajā mirklī. :D

Visas tik ļoti baidās no sliktā, ak vai. It kā atriebība būtu lielākais ļaunums un sāpe, ko kāds var otram nodarīt. Bet ja reiz ticat karmām, jūs jau nezināt, varbūt tāda bija šo divu cilvēku "karmiskā lieta". Vienam vajadzēja otru sāpināt, un otrs tāpēc atriebās, un tā tika atrisināta šī "karmiskā saikne".

Noteikti nesludinu atriebību kā pasaules ļaunumu, uzskatu, ja nebūs lemts atriebties, tad notiks viss, lai tam otram neizdotos realizēt savu plānu. Bet ja izdosies atriebties, tad acīmredzot tā vajadzēja notikt.

Cheryl - bet vai tad taa nav lielakaa sape ?

Launums rada lielaku ljaunumu, bet milestiba - pretmilestibu..

Laikam arī es izteikšu savas domas.

Reinkarnācijai neticu, neticu tam, ka Dievs soda, varētu vienīgi ticēt karmai kā idejai, ka viss izdarītais nāk atpakaļ. Manuprāt, tas skan visai loģiski, jo pamatā ticu uzskatam, kas nedaudz atgādina The Secret - kādu enerģiju tu dod pasaulē, tādu arī saņem un ka tur nav nekāda sakara ar misticismu vai reliģiju.

Ja pieturās pie manas domas, tad domāju, neviens nav balts un pūkains, tādēļ teikt, ka atriebība ir kaut kas nereāli slikts - tas ir liekulīgi, jo tāpat katrs kaut ko sliktu savā dzīvē ir izdarījis, nav tik svarīgi, vai lielāku vai mazāku par atriebību.

Es tādās lielās lietās neesmu atriebusies, bet nepatīkamus sīkumus darījusi gan, lai sevi aizstāvētu. Nesen bija tāda interesanta situācija un izdevība, kādēļ radās šī diskusija, bet es to situāciju esmu aizmirsusi un domāju, ka nav jēga tērēt savu laiku un nervus kaut kur iesaistoties. Un tomēr - kad atceros to cilvēku, tā gribās, lai viņš vienkārši uz savas ādas izjūt to, ka nedrīkst tik pretīgi rīkoties pret cilvēkiem..

grr, neuzskatu ,ka informācija ir galīgi garām ;) Tur nav rakstīts Eņģeļu maģija , bet gan Eņģeļu pasaule UN maģija. Atrodu tur arī sev kādu noderīgu lietiņu. Šo saiti man ieteica astroloģe. Viņa tomēŗ zin vairāk nekā es, tāpēc uzticos !

grrr, teikšu godīgi, es atriebību uzskatu par nieku, jo principā atriebība nekad netiek realizēta līdz galam. Ir liels naids, dusmas, varbūt jau pirmie soļi ceļā uz atriebību, bet nekas nenotiek līdz galam, attiecīgi nekāds postījums netiek izdarīts.

Saki godīgi, tu pazīsti kaut vienu, kurš būtu atriebies, vai kuram būtu kāds atriebies, vai arī kādam būtu izpostīta dzīve dēļ atriebības?

Kas ir lielākie atriebību kārotāji? Sievietes. Un parasti sievietes vēlas atriebties kādam vīrietim par sāpināšu, vai arī kādai citai sievietei. Bet sieviete tomēr ir emocionāla, sirdsapziņa arī ir, turklāt dusmās sieviete nedomā racionāli, un tad tā atriebība izskatās kā neapmierināta bērna ārdīšanās. Un nevajag jaukt dzīvi ar seriāliem un filmām. Filmās viss ir ļoti sakāpināts, dzīvē nekas no tā nenotiek.

Nju sorry nevar bazt vienaa maisaa garigas butnes - engeljus un magiju!

Un kaa kadi gaismas spideklisi (zvaigznes) sakartos manu dzivi ?:)

Iesaku izlasit rakstinju: "Astrologa kungs, kas ar mani notiks?"

saite:
http://slisans.blogs.lv/?p=164

:) arlabunakti

Man vecmāmiņa vienmēr ir mācījusi , ka atriebība ir daudz zemiskāka par pāridarījumu. Es neesmu nekas, lai citus sodītu. Viņi paši ar laiku saņems atpakaļ visu, ko pelnījuši dublutīgi.
Manuprāt, tas, kas padara cilvēku tiešām stipru un nostāda augstāk par citiem, ir spēja piedot. Piedot no sirds.

neatriebjos.jo karma ir baigā maita un tāpat viss nāks atpakaļ.

Man ir bijis viens tāds smags gadījums - pirms vairāk kā gada bijušās 2 labākās draudzenes nostājās pret mani, mani ļoti sāpināja un publiski apvainoja, tajā brīdī jutos kā nelaimīgākais cilvēks pasaulē. Nebija doma man viņām kādā veidā atriebties, kaut gan klusībā cerēju, ka viņām ar laiku tas nāks atpakaļ. Šobrīd nezinu kā viņām iet, bet vairs ļaunu prātu uz viņām neturu, izliekos, ka tādu draudzeņu nemaz nav bijis. Esmu viņām piedevusi un nevēlu ļaunu.
Nezinu, vai justos kaut kā labāk, ja būtu atriebusies viņām.

Galvenais, ko gribēju pateikt - ir vajadzīgs laiks un ir jāiemācās piedot.

Tas, kurš atriebjas, dažreiz nožēlo izdarīto. Tas, kurš piedod - nekad.

Tā pa lielam neesmu atriebusies, vismaz ne apzināti un ar speciālu nodomu. Esmu atriebusies tādos pavisam mazos sīkumos - spēlējot spēles, vai ja draugs apēd manu konfekti, tad pēc kāda laika apēdu viņa un tā pa jokam atgādinu, ka viņš tak apēda manu konfekti.. tas viss ir tikai tādā joka līmenī. :)
Karmai ticu, tām pārējām lietām nezinu vai ticu, nav bijusi saskarsme ar tādām lietām. :)

Man liekas, ka atriebības perināšanā-īstenošanā aiziet daudz laika un negatīvo emociju. Vienkārši izvēlos to ''atlaist'', mēģināt piedot un dzīvot savu dzīvi.

Kā arī ticu karmai (vismaz tam principam), un noteikti nevēlētos sev papildus kaut ko negatīvu piesaukt tikai atriebības dēļ.

Atriebusies neesmu- nav tas manās interesēs. Gan ar laiku viss tam cilvēkam nāks atpakaļ - pie tam dubultā. Tāpēc arī citiem nedaru pāri.

Karma? jā,ticu. Kā arī ticu ļauni izteiktiem vārdiem dusmu vai skaudības iespaidā.
Varbūt ne pa tēmu, bet kaimiņos mums dzīvo viena tante, sen par viņu runā,ka viņa burās un ko tur vēl ne, nu riktīgi skaudīga vecene! Pirms pāris gadiem taisījāmies ar senčiem braukt uz brāļa izlaidumu Rīgā. Tā tante atnāca pie mums,runāja ar mammu ,un tad ieraudzīja,ka es no pagraba stiepju ārā ziedu pušķus. Un tad kaimiņiene izteica: ''Vaaaai,tad jau jūs brālīti apklāsiet ar ziediem!'' Tētis gandrīz vai uzsprāga no dusmām. Un ticiet vai ne- pēc izlaiduma oficiālās daļas,kad gatavojāmies braukt paēst uz kafejnīcu, trūka vien pāris sekundes desmitdaļas, līdz smagā mašīna būtu notriekusi brāli. Bet šis nav pirmais gadījums,kad kkas noiet greizi - tētis apstrādā zemi ar traktoru ,pienāk tā kaimiņiene parunāt,un beigās novēl veiksmi - kā vecene nozūd aiz horizonta,tā nesen salabotā vai jaunā tehnika salūzt. Tāpēc mammai esmu stingri noteikusi,lai neko par mūsu privāto dzīvi nestāsta viņai. Neesmu ļaunatminīga,bet ir cilvēki,kuri ir pelnījuši ,lai tās izteiktās vai nodomātās sliktās lietas un domas nāk atpakaļ!

Tpu, tpu, tpu, neviens neko tik briesmīgu nav nodarījis, lai es zīmētu atriebības plānus. BET es domāju, ka es neatriebtos, un tam ir viens būtisks iemesls - lauvas cienīgs pašlepnums:D Mēģinot atdarīt otram, es parādītu savas vājās vietas - to, ka viņš/viņa spējis mani sāpināt. Un parasti tā īsti sāpināt mūs spēj tikai tie cilvēki, kas mūsu ieskatos ir vairāk vai mazāk mūsu dzīvē nozīmīgi un svarīgi. Un kāpēc tam sīkajam riebeklītim sagādāt to prieku un likt domāt, ka viņš spējis sāpīgi iedzīt to duncīti ribās.?:D

Bet, kas attiecas uz ikdienišķiem sīkumiem un mazām riebeklībām, - spēju būt pietiekami asa, varu pateikt visu, kas neapmierina, un, ja vajadzēs, iešļākt indi pāridarītājam tieši acīs. Tiešām patoloģiski riebjas rīcība, kad aizmuguriski pukst, bet klātienē ir padevīga jēriņa skatiens un nespēja pārvelt vārdu pār lūpām par to, kas neapmierina...

Nekas nevar būt labāka atriebība kā otra ignorēšana un nelikšanās par viņu ne zinis. Ir pagājis laiks un tie cilvēki, kas vēlējās lai man neiet tik labi, vai ir mēģinājuši ko darīt, nekad neesmu atbildējusi pretīm, tā vietā es koncentrējos un eju tālāk, ienaidnieku, tas sakauj. Nepatīk man tērēt savu enerģiju un laiku uz tiem, kas to nav pelnījuši.