Vēlējos mazliet padalīties ar savu pieredzi, turpinot abortu tēmu. Tur tik daudz lapu, ka nespēju visam izsekot līdzi.
Dzīvē man gājis visādi, pirms vairākiem gadiem paliku stāvoklī. Tad vēl mācījos, bija nopietnas attiecības, ar puisi kopā biju 2 gadus. Biju laimīga! Kad pateicu puisim, atbilde bija šāda: "Pašla nahuj. Man Tevi vajag vienu, nevis ar TO TUR, kas Tev vēderā" Es tajā brīdī vēlējos, lai tikai zeme atveras man zem kājām. Biju ļoti jauna, naudas nebija, uztaisīju abortu. Nicināju visas taisnības dzeguzes, kas ir pret abortiem. Pēc visa tā bija smaga depresija, alkohols...IZĶEPUROJOS! Dzīve taču nebeidzās un dzīvoju tālāk. Taču nav bijusi NEVIENA diena, kad par to neiedomātos un nenožēlotu.
Tagad, kad ir pagājuši vairāki gadi, satiku vīrieti, paliku stāvoklī. Arī pirmā doma bija: "ATKAL?! Ko lai dara, neesmu gatava", bet grūtniecību saglabāju, tagad rit 5 mēnesis, vakar uzzināju, ka būs meitiņa, man prieka asaras acīs, svētku vakariņas un pašcepta kūka, tomēr...šobrīd man ir divējādas sajūtas - prieks un laime, tai pašā laikā nožēla par pagātni.
Nezinu, tikai domāju, ka katrai sievietei pašai jāizlemj, ko un kā darīt. Katrs taču pats esam savas laimes kalējs. Un diezvai nosodīšana būtu pareizākais veids, kā paust viedokli!
Jaunajā gadā gan gribu novēlēt visām, kas vēlas kļūt par māmiņām, lai viņām viss izdodas. Savukārt tām, kas tam nav gatavas, esat modras un cenšaties nepieļaut, iespējams, lielākās kļūdas savā dzīvē!
2186
