Situācija tāda, ka esmu precējusies, ir bērns-vel maziņš ļoti. Es šobrīd jūtos tā, ka varētu piekaut koku-jā,man viss besī un es nožēloju savu stulbumu un to, kā viss ir tagad. Protams, bērns nav vainīgs. Visā visumā esmu glīta, gudra, kopta un inteleģenta, bet šobrīd rakstīšu ar rupju pieskaņu: nu kā nu ir, tā nu ir-dzīvojam, bet te dzīvojas arī vīra tēvs, ik pa laikam pieskrien vīra māte(dzīvo citā pilsētā). Reāli-gružu un bardaka veidotāji,sliņķi un pseido tīrītāji, ēst sev neprot uztaisīt, izlietni nevar iztīrīt, traukus nomazgāt nevar,drēbes ielikt veļas mašīnā nemāk ,plīti notīrīt nemāk,mikreni iztīrīt nemāk utt. Visticamāk,ja nebūtu precējusies, nebūtu bērns, es vai nu studētu kaut kur, vai nu strādātu vai nu būtu viena vai ar citu vīrieti. Apkārtējiem jau ikdiena nav mainījusies, bet man ir-man nav laika vai arī tas ir ļoti maz, bet no manis tiek prasīts istabu uzpošana un lielā pusdienu katla šmorēšanu-man nekas no šī visa nav šobrīd prioritāte. Varētu padomāt, ka es kāda supersieviete. Esmu sapratusi to,ka ar vīra ģimeni man nav pa ceļam-pa visam cits skatījums uz dzīvi viņiem, tas pats man sāk likties arī ar vīru-mums ir atšķirīgas domas par visu-nu kaut kas jau kopīgs ir. Ko reāli darīt-paciest sakostiem zobiem? Sākt purpināt pretī? Vispār man jau liekas,ka viņiem(vīra ģimenei) esmu vienaldzīga-mazbērninš jā, bet es kaut kāda nulle,jo redziet, neesmu cītīgā mājsaimniece,dobju ravētāja utt. Man liekas,ka viņi mani par kaut kādu citplanētieti uzskata. Vīrs uzskata,ka viss ok, bla bla bla...Šķirties,dzīvot atsevišķi?
14
