Manam puisim ir 19, bet man 21. Tā starpība ir saprāta robežās, un viņš pa šiem diviem attiecību gadiem ir kļuvis daudz, daudz pieaugušāks nekā pirms tam, bet vienalga dažreiz šāds tāds bērnišķīgums izlien uz āru. Ikdienā viss ir forši un netraucē, bet kādreiz tomēr pie tāda secinājuma nonāku.
Es ieteiktu padomāt, cik tev ar to cilvēku būs interesanti ilgtermiņā. Dažreiz iedomājos par to arī savās attiecībās -- viņš pēdējā gadā aizgāja no vidusskolas, lai sāktu strādāt, bet man tūlīt būs bakalaurs, iespējams, drīz arī maģistrs. Pagaidām tas izpaužas tādos ikdienas sīkumos kā, piemēram, filmu gaume, tāpēc neuztraucos.
Bet ir arī citas lietas, par kurām neaizdomājas 18 gadu vecumā, bet kas ir svarīgas 25 gados: pašiem sava dzīvesvieta (nevis vecāku mājas vai komunālie dzīvokļi), mašīna, kāzas, bērni...