Liktenis

Es ticu tam, ka viss, kas notiek, notiek uz labu!

Ticu. Taču, ticu arī tam, ka ne pilnībā, bet kaut kādā mērā, mēs to noteikti varam arī mainīt un ietekmēt.

Ticu,jo ar mani ir noticis tieši tā kā tajā teikumā.Protams,pašiem nedaudz piepalīdzot :)

Ticu, ka liktenis piedāvā dažādus variantus, bet pats cilvēks izvēlas ko ar tiem variantiem iesākt.

Piekrītu cloo! Savu nespēju/slinkumu/nevēlēšanos, piemēram, izšķirties nevajag novelt uz likteni. Tas, protams, ir vieglāk un noveļ atbildību, bet nu neiztur nekādu kritiku ;)
Pirmās Sievietes stāsts ir skaists un interesants, bet, manuprāt, vairāk norāda uz kopīgām interesēm un paziņām, nevis likteni. Tas, protams, nav slikti, pat forši drīzāk! Labāk, lai kopā saved kopīgas intereses nekā liktenis ;) :)

es ticu jaaa :*

Viss notiek kā tam jānotiek! Ticu liktenim ..

ticu jo to piedzivoju:)

Liktenim pavisam noteikti ticu. Visvairāk sāku ticēt, kad aizdomājos par to kā iepazinos ar savu puisi.
Bija sarunāts, ka tikšos ar draudzeni. Jau devos uz tikšanās vietu, kad pēkšņi saskrējos ar labu draugu. Šis centās pierunāt kopā aiziet kaut kur pasēdēt. Sanāca mani pierunāt, lai gan mocījos pārmetumos, ka ar draudzeni plānus nācās atcelt. Aizgājām pasēdēt bārā. Un tur satiku savu puisi! Bieži domāju par to kā būtu bijis, ja nejauši nebūtu satikusi to draugu.. ja būtu aizgājusi ar draudzeni... Nebūtu satikusi cilvēku, kurš nu jau divus gadus ir svarīgākais visā pasaulē. :)

Es ticu liktenim. Parasti neveiksmes noveļu uz likteni. Ja tā ir noticis, tad tā bija jābūt.
Varbūt kādai tas liekas stulbi, bet man tā ir vieglāk dzīvot :D:)
Par attiecībām un likteni..
Laikam jau vairāk ticu nekā neticu.

liktenis? ha, varbūt ir.. bet vairāk gan uzticos sev un domām. Liktens veidošanai.. Sabiedrības ietekmei.. un bailēm palikt vienam.. Ja aiziet,tad atkal atgriežas pie otra, tad visbiežāk novērojams, ka posmā, kad abi ir brīvi, neviens viņus uz sitiena negrib, tā lūk atgriežas atpakaļ.. Gadījumos, ka izsķiras un viens no pāra iesaistas attiecībās, tad otram pēkši vajag šo cilvēku, kuru iepriekš nenovērtēja, bet ja otram nebūtu cita sieviete/vīrietis, tad nebūtu vajadzība pēc ex.. ar likteni maz saistība, bet patīk cilvēkiem novelt visu uz to,ka nevar ietekmēt, Dieviņš tā lēmis utt..

Gan ticu, gan nē. domas dalās.

par to, ka cilvēki iet kopā un šķirās un ir kā magnēti- tas noteikti pats par sevi nav liktenis. bet šīs attiecības kko katram no viņiem iemāca. viņas nebeidzas tik ilgi, kamēr abu apmācība nav beigusies. un tikai tad tu būsi gatavs nākošajām attiecībām. Esmu sapratusi, ka, kamēr tu neesi sapratis un iemācījies to, ko tev vajadzēja iemācīties, tu tālāk netiksi.

Man arī bija šādas vienas attiecības apmātībā. un es tagad esmu pavisam cits cilvēks. agrāk bija nešpetna, ātri aizsvilos, ātri apvainojos (no sērijas pati izdomāja, pati apvainojās). bija nenormāli greizsirdīga. man vajadzēja kontrolēt katru vīrieša soli. ja es biju uzrakstījusi sms, un man neatbildēja, es varēju atstāt simtiem neatbildētu zvanu, un pati vnk trakoju par to. beigu beigās nezinu, es vnk sapratu, ka jāmainās. un patiesi, es nezinu, kas notika pirmais- vai es atbrīvojos no tās apmātības vai atbrīvojos no visām savām negatīvajām jūtām? vai arī tas notika reizē?

katrā ziņā pagāja laiks. salīdzinoši vēl ilgs.man it kā bija attiecības,. bet viņas izjuka. vai arī citas izjuka vēl nesākušās. es sapratu, ka man ir jāgaida. jāgaida, kamēr atnāks tas vīrietis, kurš man, kā teikt, būs lemts. nekādas nopietnas un ciešas attiecības nu vnk neizveidojās un punkts. bet es negribēju būt viena. reizē es vēl vairāk sakārtoju sevi. sapratu, ko vēlos no attiecībām, no vīrieša. un lai gan mēs bijām nedaudz pazīstami, vienā brīdī vnk kkas notika. un tagad viss ir savādāk. nav ne miņas no manas briesmīgās un nesavaldīgās dabas. jā, esmu ar savu es. kkur mazais velniņš vēl slēpjas, bet izbeidzoties tām toreizējām attiecībām, es kļuvu par citu cilvēku, ar citu domāšanu un citiem uzskatiem.

patīk cilvēkiem novelt visu uz to,ka nevar ietekmēt, Dieviņš tā lēmis utt..

Oo, jā! Noņemt atbildību par savu dzīvi.

ir jau lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt un tiešām jāsaka- kā Dieviņš lēmis. bet ir lietas, kuras mēs noteikti varam ietekmēt. ir tikai jāskatās, vai mēs pareizi daram tās ietekmējot. bet vispār mēs ļoti daudz ko paši varam ietekmēt, vnk darot. sēžot uz vietas mēs nedaram neko un tikai kko gaidam. reizēm gaidīšana ir pats labākais, ko var darīt, jo visam vajag ritēt savu gaitu. vsp tāda sarežģīta lieta. bieži vien esmu sajutusi tādu kā iekšēju balsi- ka vajag nogaidīt, pagaidīt un neskriet ar galvu sienā, jo bieži vien situācijas atrisinās pašas no sevis. ja mēs iejaucamies, tad bieži vien tikai pasliktinam esošo situāciju. bet daudzkārt, protams, konkrēta rīcība ir nepieciešama, un no tās faktiski ir atkarīga tava nākotne.

Es neticu liktenis. Kur nu vēl mīlestības jomā, ka liktenis piespēlēs to īsto un vienīgo. Es vispār uzskatu, ka mums pasaulē var būt šādi daudzi īstie, bet paliekam kopā ar to, ko pirmo iepazinām.
Galīgi neuzskatu, ka mans vīrietis man ir jau iepriekš nolemta mīlestība. Nebūtu iepazinusi šo vīrieti, esmu pilnīgi pārliecināta, ka mīlētu citu, ko būtu iepazinusi. Un nedomāju, ka būtu sliktāk.

Piekrītu te jau minētajam viedoklim, ka atsaukšanās uz likteni ir vienkārši vēlēšanās atbrīvoties no personīgās atbildības.

Tādas ir apmēram manas domas. Es ticu, ka cilvēks var pievilkt noteiktu cilvēku kā Pirmās sievietes stāstā vai kādu situāciju n reizes, bet tas viss atkarīgs tikai no cilvēka paša, viņa skatījuma uz dzīvi un patiesajām vēlmēm, nevis likteņa.

Ir ir liktenis. Pirms nākšanas šajā pasaulē esam jau izlēmušas ceļus, uzdevumus līdz tās dzīves mērķa sasniegšanai, tāpat arī cilvēku kurus satiekam un satiksim ir jau izvēlēti. Vienkārši cilvēkiem tiek sniegta ilūzija, par izvēles brīvību-likteņa neesamību, un patiesībā tas ir labi, jo savādāk visa pasaule izskatītos kā Indija, kā es ar draugiem smejos Dieva eksperiments.

Musdienas visaa pasaulee, pat attistitakajas valstis ir tik daudz nelaimigu un vientulu cilveku, kur tad tas liktenis apmaldijies, savedot tos izredzetos kopa?

"Izredzēto pāru" ir maz, jo maz dvēseļu kas ir tik tālu izaugušas, lai tiešām satiktu savu "dvēseles" pusīti, respektīvi satikt jau satiek bet ir tā "apaugušas" ka satiekot nesajūt-neatpazīst, vismaz šajās Zemes enerģijās.

Runājot par tiem pāriem kas strīdas, šķiras un atkal saiet kopā jo vienam pie otra velk, tad tur ir karma, tik ilgi ņemsies tā kamēr mācību apgūs, jo tīrajās mīlestības izpausmēs nav paredzēta mocīšanās, bet gan otrs cilvēks ir kā dāvana.

Tas tā īsumā.

Ja godīgi tad ticu, jo ar savu tagadējo draugu iepazinos klubā. Lai gan parasti ar puišiem, kurus satieku klubā, pēc tam netiekos. Un sakritība bija tāda, ka tajā dienā manā horoskopā bija rakstīts, ka tajā vakarā satikšu īpašu cilvēku.

Bieži vien esmu aizdomājusies, kādas profesijas cilvēki izvēlās. Piemēram, es nevaru saprast, kā cilvēks var izvēlēties ārsta profesiju. Jo sevi pilnīgi noteikti nevarētu iztēloties ārsta vietā, jo zinu, ka to vienkārši nevarētu darīt. Bet ir cilvēki, kas to dara, un dzīvo ar to, nemaz negribot darīt kaut ko citu. Ir arī tāds teiciens - par ārstu nekļūst, par ārstu ir jāpiedzimst. Un ir ļoti daudz tādas profesijas, lietas, ko paši neizvēlamies, bet gan piedzimstam ar to. Tādēļ apsverot to visu, nevaru neticēt liktenim.