Pie Eglītes.

Kur rakstīts, ka tas ir tikai bērniem. Tas viss vēl vairāk rada noskaņu. Tuklāt, ja bērni arī ir klāt, tad viņiem ir ne tikai interesantāk, bet nejūtas apdalīti, ka viņiem jāskaita, bet lielie neskaita. Man tas liekas ģimeniski un jauki.

Kādu noskaņu? Dumošanās noskaņu.. nē paldies.

Varbūt man radies nepareizs priekšstats.

es tápat ká Salomé, nekad neesmu skaitíjusi un neskaitíshu, man tas liekas ljooti bérnishkjiigi un smieklígi no malas skatoties, bet nu tas ir tikai mans viedoklis.
svétkus gan vienmér svinu, jaukas vakarinjas, izrotáta mája. utt, svétkus un dávanu pasniegshanu izdomájam ká savádák, lai ir interesanti, bet bez dzejoljiem un dziesmám. vienígi, ja atnák draugi, kas labi gitáru spélé un dzied, tad man patík paklausíties!

Jasmīns
Kāpēc dusmošanās noskaņu? :/

Esmu skaitījusi, kad biju mazs bērns. Tagad, kad neesmu vairs bērn - nē un labi ka tā. Ja kādam tā patīk - labi, bet man tādas muļķošanās nepatīk. Man patīk vienkārši apsveikt, novēlēt kaut ko svētkos un viss. Nevis skaitīt bērnišķīgus pantiņus.

nē neskaitīšu

Dziedāšu dziesmu.

Skaitīju līdz uzzināju, ka nav Ziemassvētku vecīša, varbūt vēl pēc tam kādu gadu, bet nu ilgāk par 9 gadu vecumu ne.

Neviens pieaugušais nekad nav skaitījis neko pie egles manā ģimenē. Neprasās, bet tas nav nekas slikts vai muļķīgs, tas ir ģimeniski un jauki, noteikti arī jautri. :)

Ja prasa tad skaituvienu no diviem pattiņiem ko zinu, bet tā neskaitu.

Man loti pietruukst Latvijas Ziemassveetki!Atceros,ka dzejoliisus skaitiija arii vecmaaminas-vinaam bija taadi prieki!Kaut kas tajaa visaa bija taads...Atceros ,ka mums ar viiru loti patika ,kaa mazie skaitija un dziedaaja pie egliites!Bijaam taadi lepni,ka muuseejie tik labi skaita!:)
Tagad tas viss aiz muguras-tagad ir citaadi!Romantiski ,bet pilniigi cita gaisotne!Amerikaanu beernini nesakita dzejoliisus!Daavanas sanem Ziemassveetku riitaa!

Skaitījām tad, kad man bija ~8 gadi. Šobrīd pantu skaitīšana nav topā mūsmājās.
Būs svētku vakariņas, kāds koncerts pa tv, dāvanu pasniegšana.

Man ģimenē arī tradīcija skaitīt pantiņus vai kādu priekšnesumu rādīt..un jā, es esmu viena no tie slinkajiem, kas meklē pēdēja brīdī ko skaitīt:D

Skaitīšu pantiņu. Tā mūsu ģimenē ir pieņemts, skaita jauns vai vecs :D

Man arī tas liekas dikti ... dīvaini... no pieaugušiem cilvēkiem to dzirdēt, BET... Ja kādam patīk, nav ne vainas, it īpaši ja ģimenē tā ir gadiem izkopta tradīcija un tā padarināšana visiem iet pie sirds, notiek oriģināli utt.
Pati laikam skaitīju bērnībā tikai...

Svineeshu sheit Uk pie teeta,skaitiisim pantinjus,paskatiishis kaadu pantinju internetaa.:)

ai,nu es tūlīt apraudāšos! :D pirmo gadu nebūšu kopā ar ģimeni Ziemassvētkos-tātad izpaliks daudzas tradīcijas..
mēs parasti skaitam pantiņus vai kaut ko dziedam,arī katram gandrīz jau ir savs dzejolītis,ko ,nedod Dies',noskaitīs kāds cits.. :D es parasti skaitu Poruka "No baznīcas braucot Ziemsvētku vakarā" - mammai tad parasti raudiens nāk un man pašai arī jau dažus gadus asaras acīs saskrien,kopš esmu pieaugusi. :D
ai,gribu mājās!!!

Neskaitu, nedziedu.. nav tādas vajadzības.

Bet tas taču ir forši,smieklīgi un rada noskaņu.Man patīk. ;)

skaitam pantiņus, novēlam novēlējumus, dziedam, tāda ir manas ģimenes tradīcija un vecumam nav nekādas nozīmes :) Lielais galds, pirts un skriešana dārzā pa sniegu basām kājām (domāju kā būs šogad pie -28 grādiem :D ), gaidu svētdienu, tad jau būšu LV :) :) :)

Vairs neskaitu, jo mums nav tāda apdāvināšanās. Drauga ģimenē dāvanas dāvinām tikai mēs ar vīrieti viens otram. Un ko tad mēs divatā viens otram pantiņus skaitīsim...Pārējiem nav naudas un lai neviens nejustos apdalīts, ir jau vairākus gadus noruna, ka nekādas dāvanas viens otram negatavo.

Kad es biju maza, mēs gan skaitījām dzejoļus, gan rādījām priekšnesumus - kaut ko līdzīgu teātrim, esmu arī dziedājusi un spēlējusi kaut kādu nenopietnu bērnu instrumentu līdzīgu sintezatoram (tā man bija baigā aizraušanās tolaik). Vecāki, cik atceros, arī kaut ko noskaitīja, bet vairāk joka pēc, kamēr es to uztvēru nopietni. Bet mēs nekad nesvinējām lielā ģimenes lokā, kā arī apdāvinājāmies nevis Ziemassvētkos, bet gan Vecgada vakarā. Manuprāt, brīdī, kad māsa izauga (viņa ir vecāka par mani), vairs nekas netika tāds darīts.

Pašlaik mēs (es) pret dāvanām izturamies vairāk sadzīviski, es kaut kādu bezjēdzīgu štruntu vietā (piedodiet, bet 90% dāvanu, kas te tiek pieminētas Zsvētku diskusijās, man tādi liekas) paprasu drīzāk naudu savām vajadzībām vai aizbraukšanu iepirkties. Protams, arī visādi pantiņi izpaliek.