Liekulīgie cilvēki.

Nekontaktējos. Pie rīcības, kas saistība ar mani un man nepatīk, saku pretī, kas uz sirds (mēles :D).

Man ir bijis taa,ka dzirdu kaut ko par sevi sakam taadu darbaa...pasmejos pie sevis,neko neizraadu,izliekos ,ka nekas nav bijis,bet jaasaka godiigi ,ka taalaak par koleegi sis cilveeks manaa sirdii neieies.

Liekuļus vienkārši atmaskoju, liekot saprast, ka deminutīvu lietošana vietā un nevietā nepalīdzēs. Kad viņi saprot, ka viņu taktika ir atmaskota, kļūst piesardzīgi, vismaz manā klātbūtnē. :-D

Censos no tadiem cilvekiem, cik nu iespejams, izvairities. Neko negativu pret viniem ari neizradu, ja galigi jau nav aizgajis par talu.

Nedaudz sarkasma un ironijas liek viņiem noprast ,ka tukšus miltus par mani maļ ;) Reizēm noder atgādināt šādiem cilvekiem to,ka ir slikti aprunāt citus aiz muguras. Piemēram, satiekot kolēģīti ,kurai patīk aprunāt , izstāstīt ,ka otra kolēģe pienāca pie manis un teica TĀDUS vārdus par tevi !!! Un tici man ,tad jau tā vairs nebūs tava problema ,lai kuļās savā starpā ! :)

esmu uzķērusi kuri tie ir , bet es pie sevis tik pasmejos. dzīve izmācīs, redzu , ka vienam šādam cilvēkam, kurš aiz muguras visus aprunā utt jau sāk smagi neveikties. dzīve visu saliek pa plauktiem

ir bijusi tadi cilveki darbaa un ari shat tad ikdiena uzpeld(bet ne patstavigi),pasminu pie sevis,jo tuvi draugi man vinji nav,tapec var liekuljoties cik grib,ir dazendazadi knifi,ka nolikt vinjus pie vietas. Par mani aiz muguras,lai tik runa,tas dod ljoti labu iespeju nepiemerotiem cilvekiem nobuchot manu pakalju :)

Ja kaut ko dzirdētu par sevi pasakam, tad pateiktu kaut ko indīgu pretī, man nav kauns teikt ko domāju, bieži vien saku to acīs citiem. Kaut vai garām ejot pateiktu kaut ko tādu, lai saprot, ka esmu visu dzirdējusi, bet vajag ko trāpīgu teikt, lai mazliet otrs nokaunās vai vismaz'citu acīs sajūtas stulbi, ka tā runājis.

Ar tādiem cilvēkiem nekontaktējos.

neko, ignorēju vai nekontaktējos vispār

Patīk teiciens "There is a huge amount of freedom that comes to you when you take nothing personally."
Es par tādiem cilvēkiem iesmaidu. Ja viņa pasauli redz neglītu, tad tāda viņa ir iekšpusē. Ja kāds mani caur savu šauro, nepareizo prizmu redz ne sliktu, tad tā ir viņa problēma, nevis manējā. Mana problēma tā ir tikai tad, kad mani tas sāk satraukt. Tev jāpadomā - kādēļ Tevi tas aizvaino? Vai tad Tu maz tici tam, ko viņi saka? Es personīgi atsakos ticēt tādu, Tevis aprakstītu personāžu, sacītajam.

* redz sliktu

Manā paziņu lokā ir viens puisis, īsts džentlmenis, ļoti draudzīgs, jauks un jautrs, bet kopā ar tuvākajiem draugiem visus noliek uz nebēdu. Mani tas nebūt netraucē, kamēr viņš man atver durvis, joko, ir par ko parunāt, man pilnīgi vienalga, ko viņš par mani runā aiz muguras, ja vispār to dara, jo tas ir tikai paziņa, ne draugs.

Liekulīgāki man šķiet cilvēki, kuri, ļoti labi apzinoties kā tiek no...irsti aiz muguras, turpina izlikties, it kā viss būtu kārtībā, baigie draugi, jo viņiem no tā cilvēka labvēlības ir savi labumi, riebjas tādi d..irsā līdēji.

Jā, mums kursā bija viena tāda, kurai patika runāt par un ap visiem, es vnk. laidu gar ausīm visu, tas tak nav nopietni, ka man tagad jāsatraucas, ko par mani runā vai domā cilvēks, kurš man ir tukša vieta. Tie, kuri runā aiz muguras, tur arī paliek. Nē, negāju ne attiecības skaidrot, ne scēnas rīkoju, ignorēju, jo reāli bija vienalga. Speciāli kontaktu ar šo cilvēku nemeklēju, metu līkumu, burtiski. Ja gribi, lai apraujas, nevis skaļi izplati baumas, bet it kā neuzkrītoši paskaties no galvas līdz kājām, nosmīni un aizgriezies, ideālā variantā, ja sēdi ar kādu kopā, vnk. turpiniet sarunu un uzvedies dabiski, viņu gan tas izvedīs no pacietības. Man uzreiz baigā draudzene uzmetās, ko tik man nestāstīja, ar zemtekstu, vai neesmu par viņu kko dzirdējusi. Man tas skatiens tīri neapzināti sanāca, nosmīnēju, jo viņa sabučojās ar meitenēm, kuras tikko bija zemāk par zemi nolīdzinājusi. Varbūt sagadīšanās, bet par sevi neko vairs dzirdējusi nebiju. Katram ir savi noslēpumi, mazums, padomāja, ka sākšu stāstīt kko par viņas pagātni. :D