Bija tā, ka viņš bija superpārliecināts, ka tas notiks tieši tajā naktī, es- ne tik ļoti. Gribēju, taču nedaudz raustījos. Bijām ballītē. Esmu tāds cilvēks, kam miegs ir svēta lieta un palieku ļoti neapmierināta, ja nav vietas, kur gulēt, ja ļoti nāk miegs, un, tiklīdz ballīte sāka noklust un palikt garlaicīgāk, man gribējās gulēt, bet tur nebija kur, tāpēc teicu puisim, ka esmu ļoti nogurusi un gribu braukt prom. Viņš to uztvēra tā, ka nekas mums tajā naktī nesanāks, jo viņam vecāki mājās un es nogurusi, un palika ļoti, ļoti īgns uz visu pasauli. Aizbraucām mājās un šis ar mani nerunāja, vai, labākajā gadījumā, strupi atcirta kaut ko. Tad nu kaut kā aizgāja līdz tam, ka zināju, ja atteikšu, vēl ilgi ar mani nerunās, tāpēc ļāvos.
Nav tā, ka nožēloju, ka pirmā reize bija ar šo cilvēku, bet drīzāk to, ka tieši šī konkrētā reize un situācija. Gribējās, laikam, lai es tam būtu inciatore.