Bijušie nebijušie

barnija9, man tieši bija doma kaut kā savilkt kopā ar teicienu "bijis nebijis" :D

Vēl man jocīgi likās, ka šoreiz viņš tik mērķtiecīgi pienāca mums klāt, jo esam arī agrāk redzējušies uz ielas, bet ne runājuši, neko... Bet neprasīšu jums, kā jums liekas, kāpēc tieši šoreiz viņš pienāca parunāties :D

Bijām kopā 4 gadus,ceļi tomēr šķīrās. Kad pēc kāda laika tikāmies, tad sajūtas nebija ar taureņiem vēderā, jo es izvēlējos beigas. Tomēr kad lasīju vēstuli, ko viņš man pēc pāris mēnešiem rakstīja, vienkārši sēdēju pie kompja un bimbāju un tā labi no sirds. Par tiem labajiem brīžiem, kas bija bijuši, ļoti aizķēra sirsniņā.

Man šķiet, ka tomēr ir jāpacīnās par attiecību saglabāšanu pat ja liekas, ka tomēr būs cauri. Nevar tik ātri padoties. Ja patiešām tām ir pienācis gals, tad jūtu nav pavisam un nebūs arī pārdzīvošanas :)

Dakteri, ja tu to man tad:
Ui, tas jau bija sen un, jā, toreiz droši vien būtu bijis vērts pacīnīties, bet es biju dikti jauniņa un nepieredzējusi. Tagad rīkotos citādi, bet tagad jau tas sen vairs nav aktuāli, tikai tikšanās uzjundīja emocijas :)

Man ir tadi, kas vel joprojam liek ietriceties labsajuta, atceroties labi pavadito laiku un fantastiskas emocijas, ko sagadajam viens otram, bet tas par attiecibam, kas bija nopietnas.
Un tadas, kas galigi nenopietnas, tikai laika notrieksanai- gan super atminas un visa tricesana, gan baisa noputa un pasparmetumi, vai tiesam tik loti man gribejas izklaideties(nav domats sekss).. :D

ir viens bijushais no kura meegjinaatu izvairiities, lai vinjsh mani neierauga, ja arii ieraudziitu vnk pateiktu chau un viss. ar paareejiem gan sasveicinaatos :)

Esmu pieaudzis cilvēks nevis 15gadīga tīne,kura bēg no bijušajiem. Ar gandrīz visiem ik pa laikam papļāpājam kā iet un kas jauns dzīvē(ik pa laikam tas tā reizi gadā vai vairākos gados),ar vienu esam draugi joprojām. Es vispār nebēgu ne no viena cilvēka(bijušais/agrāk patika utt),tas šķiet ir bērnišķīgi.

da neko, ieraugu un buču iedodu :D

pārsvarā kad satieku ir viens standarta teksts - ooo čav nu kā iet? kā ģimenei? vai man jau jāskrien!!! :D un tā ar visiem izņemot vienu eksemplāru, tas čalis man patika jau kopš 5 klases skolā, un 12 klasē viņs beidzot pievērsa man uzmanību :D sākām draudzēties un pat dzīvot kopā, es viņu vnk dievināju, izšķīrāmies var teikt šī paša iemesla dēl, jo cēlu viņu debesīs un par sevi pat nedomāju...ilgi viņu nebiju redzējusi apmeram 2 gadus, kad satikāmies un viņš man uzsmaidija es gandrīz noģību :D bet skaidrais prats saprot ka nekas tur nekad nebūtu labi un es priecīga ka tagad esmu kopa ar pasu pasu labāko vīrieti :)

Ir viens, ko gadās pa laikam satikt un ar kuru šad tad sakontaktējamies draugos utml. Ir patīkami satikt un draudzīgi patērzēt, taču nekādu jūtu uzplūdu :D Turklāt neilgi pēc tam, kad sāku tikties ar tagadējo, viņi abi divi arī iepazinās un es to uzzināju tikai pēc kāda mēneša, kad uz vienu pasākumu manējais teica, ka atnāks arī viņa paziņa, kurš izrādījās mans bijušais. Tad nu visiem trijiem bija šoks, bet neko...kopā pasmējāmies un viss ok gan viņu starpā, gan man ar viņiem. :)
Pārējie ik pa laikam šur tur figurē (pasaule ir maza!) , bet aci pret aci satikusi neesmu, tāpat arī neesmu runājusi un nav ne vēlmes, ne vajadzības to darīt.

es tikai vienu no viņiem esmu vispār pēc tam kādreiz satikusi, bet tad vēl pašos nepiemērotākajos brīžos. pēdējoreiz viņš man nāca pretī pa ielu tieši nākamajā rītā pēc pārvākšanās uz jauno dzīvesvietu, kad nekādas mantas vēl nebiju paspējusi izkrāmēt -- netīriem matiem, satuntulējusies kaut kādās random drēbēs :D
pirms tam vēl bija ar to pašu puisi gadījums, ka neilgi pēc tās tipa šķiršanās pamatīgi sakasījāmies draugiem.lv. nu neko, pēc 20 min aizgāju uz piemājas Rimi, bet šis jau man priekšā. abī cītīgi izlikāmies, ka neredzam viens otru :D

Man ir bijis tikai viens bijušais, ar kuru biju kopā vairākus, laimīgus gadus, tāpēc satiekot viņu, man vēderā kņud :)

man satiekot ex viiru, bija sajuuta, ka esmu satikusi kaadu sen neredzeetu radinieku. vinju kaa viirieti jau laiku pirms skirshanaas neuztveeru, tomeer kaa cilveeku ljoti cienu. nekaadu taureenu. laikam jau taapeec, ka skirshaanaas inciatore biju es deelj taa, ka juutas bija izzudushas.

Parasti saka, ka pasaule ir maza. Paldies dievam, man un maniem bijušajiem tā ir pietiekoši liela - kopš šķiršanās brīža neesmu satikusi nevienu viņiem. Ja gadītos satikt, iespējams, sasveicinātos, bet tas arī viss, jo man nav nekā ko teikt viņiem vai par ko runāt.

Ar bijušajiem nekontaktējos, īpaši neinteresē- tikai dažkārt apskatos FB, kas jauns, tīrā ziņkārība. Vispār jāsaka, ka bijušos neesmu satikusi. Vienreiz pa logu ieraudzīju savu ex steidzīgi dodamies pa ielu, bet tas arī viss. Pirms dažām dienām veikalā saskrējos ar sava bijušā tagadējo draudzeni- jutu, ka esmu atpazīta :)

Nav man par ko runāt ar maniem ex, turklāt sanāca tā, ka visus pametu es un nemācējām diemžēl saglabāt draudzīgas attiecības.

netīriem matiem, satuntulējusies kaut kādās random drēbēs

Šitā jau parasti gadās, bet man vakar nezinu kā paveicās šajā jautājumā - visu dienu biju pa mājām, bet vakarā nolēmu pirms veicīša uzkrāsoties, vēl vīram teicu: "Ja nu satiekam kādu no tavām bijušajām, lai vismaz smuka esmu!", abi pasmējāmies :D
Bet visās iepriekšējās reizēs es arī esmu biju satuntulējusies, ar cepuri pār acīm (diez kāpēc vasarā, kad esmu smukā kleitā, piemēram, nevienu nesatieku! :D )... Varbūt tieši tāpēc šoreiz viņš pienāca klāt, ka es smuki izskatījos? :D :D

Turklāt neilgi pēc tam, kad sāku tikties ar tagadējo, viņi abi divi arī iepazinās un es to uzzināju tikai pēc kāda mēneša, kad uz vienu pasākumu manējais teica, ka atnāks arī viņa paziņa, kurš izrādījās mans bijušais. Tad nu visiem trijiem bija šoks, bet neko...kopā pasmējāmies un viss ok gan viņu starpā, gan man ar viņiem.

Šis arī forši :) Tāpat kā Nazis teica, ka esam pieauguši cilvēki un jāvar tak normāli izturēties, es tikai nezinu, kur paliek pieaugušais manī, kad ieraugu kādu no pagātnes :D , lai gan tā ir ne tikai pret bijušajiem - man vispār nepatīk satikt daudzus no tiem, ar ko agrāk kontaktējos... Nezinu, kāpēc.

Ir dažas bijušās, ar kurām regulāri satiekos ar intervālu apmēram reizi 1.5 gados. Jūtu pret viņām nav nekādu vienkārši joprojām interesē kā viņām iet. Parasti tas ir kāds pusdienu pārtraukums, kurā abi paēdam pusdienas un pārrunājam pēdējā laika notikumus. Kā sarunu biedri viņas ir ļoti ok!

Tomēr jāatzīstas, ka ir 2 bijušās, kuras bija ļoti, ļoti tuvas .. tās neesmu saticis. Gribētos, bet negribas uzbāzties. Šīs abas satiekot domāju noteikti būtu mazi taurenīši ..

Ieraugot netīšām uz ielas, viennozīmīgi pieietu klāt, sasveicinātos un novēlētu veiksmīgu dienu tīri pieklājības pēc. Un ir taču bijis forši ar tām bijušajām! Ne uz vienu neturu ļaunu prātu, lai nespētu ar viņu pārmīt pāris vārdus.

vasarā saskrējos ar sava bērna tēvu, viņš ar mani pat nesasveicinājās. pagriezās un aizgāja projām. tikai vēlreiz pārliecinājos, ka pareizi izdarīju, ka pametu viņu.

nesen satiku arī topošo bijušo vīru - man sākās smieklu lēkme, bet tā emocijas nekādas - kā satiekot bērnudārza čomu. viņam gan bija smagi.

Iraugot savu ex, manī iezogas dusmas un mēs šad tad pārmijām pa kādam skarbam vārdam. Dažreiz sveicinamies, dažreiz nē. Es labāk izvairos no vietām,kur TAS varētu atrasties, bet tā,kā mans vīrietis un mans ex ir draugi, tad bieži vien tas ir neizbēgami. Es labāk redzu viņu ejam, nekā nākam. Pateicos Dievam, par katru dienu,kurā man viņš nav jāredz.
Mēģinaju attiecības nobeigt uz labas nots, bet viņš notēloja muļķi un sāka saukāties.