Kautrīgais vīrietis! Tā var būt?

Man arī ir pieredze ar kautrīgu puisi. Tāds ir manējais. Apraksts tieši tāds pats, kādu Ebe uzrakstīja. :) Ar draugiem jautrs, bet pret meitenēm viņš tāds lēnāks un vajag pabakstīt, sākt spert to solīti pašai. Arī pieklājīgs un superīgs bez gala, bet gājis pagrūti ar meitenēm, kaut arī bijušās tāpat pietiekami. :D Ja tiek pāri tai pirmajai kautrībai, tad ir vienkārši super. Saku - jāsāk kaut kas darīt no savas puses vai iespējams tikai jādod kāds mājiens, ja gribi to puisi. ;)

Vēlos arī es lūgt padomu par šo tēmu. Sāku sarakstīties ar nepazīstamu puisi internetā, viņš pirmais uzsāka. Tolaik biju aizņemta un man viņa vēstules traucēja, neizraisīja nekādu interesi un tieši tad viņš man bieži uzrakstīja, tiklīdz biju online, tā no viņa vēstule. Regulāra, gara sarakste. Viņš rakstīja tik ātri, ka nespēju attapties, kad atkal jau vēstule no viņa. Biju ļoti aizņemta savos darbos, ko arī neslēpu, ar cerību, ka liksies mierā. Tobrīd tiešām bija daudz darāmā. Jo vairāk viņš mani kaitināja, jo vairāk viņš raksīja. Tad es padevos un viņš manī radīja interesi un tad arī viss mainījās. Viņš tik bieži vairs nerakstīja, tā jau biju es, kas uzsāka sarakstes. Tagad apnika un vairs nerakstu. Puisis nopietns, pieļauju, ka kautrīgs. Vai tās varētu būt beigas vai arī viss vēl nav zaudēts? Un kā tagad rīkoties, ja es vēlos viņu satikt? Esmu pieradusi, ka puisis sper pirmo soli, man būtu kaut kā neērti uzbāzties, bet varbūt šajā situācijā viss jau ir zaudēts?

man ir bijusi pieredze ar tiešām pamatīgi kautrīgu puisi. nu ko, esam kopā, un jā, viņš saņēmās uz spēra pirmo soli, pagāja laiciņš, bet varu teikt, ja patiešām tur ir jūtas, tad tas agri vai vēlu pienāks.

turklāt, tikko atcerējos vēl vienu gadījumu ar vēēēl kautrīgāku puisi, kurš arī nepamanāmi spēra pirmo soli.

Nezinu, man jau drīzāk šķiet, ja būtu interese, saruna neaprautos...

Man šķiet, ka ja viņam būtu interese tad sarunu censtos uzturēt. Manējais mani jau pēc nedēļas sarakstīšanās uzaicināja uz randiņu - skaidrs, ka tur bija interese. Bet mūsu stāstā interesanti ir tas, ka viņš mani bija noskatījis sen - jau skolas laikā. Mācījāmies vienā skolā, bet es viņu nepamanīju. Un pateicoties vienam kopīgam draugam, kurš pierunāja mani braukt uz kkādu ballīti un būt šoferim, iepazinos ar savu mīlestību, nākotni :) oj, nedaudz izplūdu par savu gadījumu :D

Es pēdējā laikā patrāpos uz tādiem interesantiem vīriešiem! :D

Katrā ziņā, labāk apbruņojies ar pacietību un pagaidi pirms tēmē, nevis aizbiedē kautrīgo mērķi. :)

manupraat, shajaa situaacijaa tev ir jaasper 1. solis. taa teikt neiespersi - nelidos.
satikos ar vienu taadu, vinjsh ar laiku pie manis pierada un taa kautriiba pazuud, bet tieshaam vajag buut pacietiigai, ja veelies ar vinju kko nopietnaaku..

es tādu kautrīgo aizbiedēju, bet apnika pašai ar turēt rokasbremzi, esmu šerpa rakstura un viss. Var jau būt ka arī viņš bija tāda rakstura, bet nu..man prātā nāca doma, ja jau viņš tik prātīgs uz iepazīšons, tad cik ilgi vajadzētu gaidīt līdz pirmajai naktij, vecākiem, kāzām un bērniem..šķiet - forever!

an gan liekas,ka kautrīgie uz īstajām vairs nav kautrīgi..piedodiet par skepsi!

hmm..vajadzētu saskrieties ar Ebes stāstīto "vēl kautrīgāko":D

ja godīgi, tad es arī kā sieviete esmu draugu pulkā atraktīva un jautra, bet tiklīdz divatā ar puisi un vēl tādu,kas patīk, šausmas..