Baaaams!

Kad meitene nokrīt un puiši sāk smieties par to un meitene saka - Labi,ka neviens vīrietis neredzēja, savādāk būtu bijis kauns.

šis ir labs - noteikti kādreiz izmantošu ;)

ņam ņam, es esmu pretstats tev. :D ja es nokrītu, es vēl pasēžu zemē, pasmejos par sevi, nošausminos, ka daudzi to redzēja un tikai tad ceļos augšā :D

Pirms daudziem gadiem braucu uz dziļiem laukiem ciemos - bija atkusmis. Ar autobusu tiku līdz ceļam pa kuru man jāiet aptuveni 5 km līdz mājām. Ar mašīnu neviens pretī atbraukt nevarēja, jo ceļš ir līkumots un kalnains. Tā kā bija pirmais lielais atkusnis, tad ceļu klāja ledus un ūdens.
Tā nu es viena vakarā ( tumsā ) gāju. Vispirms gāju pa ceļa malu un slapjo sniegu, bet drīz vien kājas palika slapjas. Tā nu tenterēju pa slideno ceļu līdz brīdim, kad uz dibena nosļūcu pa kalnu/ceļu lejā. Kalnā kāpu pa mitro, sniegoto malu un slīdēju atpakaļ. Beigās tiku augšā pa grāvmali turoties aiz krūmiem. Tikusi augšā sapratu, kad mani atkal gaida straujš lejupceļš...
Sasniedzu savu galamērķi, līdz apakšveļai slapja, bet ar ciema kukuli :)
Tāds man bija piedzīvojums.

Lancaster jā es arī sāku smieties,kad kāds nokrīt :D un nevaru apstāties :D

Pamatskolā ar laķenēm esmu ļoti bieži kritusi, parasti bēgot no puišiem :D

Pirms nedēļas, kad man uz gājēju pārejas uzbrauca riteņbraucējs :(

Lancaster, un es arī smejos! Un man ir skaļi smiekli, viss rajons skan :D

Nē, man nekad neviens nav palīdzējis piecelties, bet toties uzreiz atcerējos kā rudenī bija milzīga peļķe gājēju pārejas sākumā un es cītīgu domāju kā lai viņu apiet vai pārlec, lai nepaliktu slapjas kājas, stāvēju domāju, līdz kāds puisis, kas bija devies vakara skrējienā, paņēma mani uz rokām un pārnesa pāri tai peļķei un aizskrēja tālāk. :D

pirms pāris nedēļām draudzene nokrita RTU auditorijā pa trepēm. pie tam ar muguru. un es nepaspēju viņu noķert, jo man uzreiz sākās smieklu lēkme, kad viņa sāka krist. labi, ka lejā viņu viens no kursa biedriem noķēra

Es smagi nokritu pirms 2,5 gadiem, vēl joprojām ir dziļa rēta uz ceļa. Kad kritu, tad varēja dzirdēt kā kauls atsitas pret zemi. Diezgan drausmīgs kritiens, labi, ka draudzene bija blakus, palīdzēja aiziet līdz kojām.
Ziemā kā likums es krītu un gāžos :D Tpu, tpu, šogad vēl nav sanācis.

Šogad kritu tikai 2 reizes - februārī suns sniegā tā rāva, ka es biju uz mutes kupenā. :D Tas gan bija vairāk jautri, jo mēs bijām pļavā, īpaši neviens neredzēja, tikai garāmbraucošās mašīnas. :D



Otrā reize bija augustā - gājām ar mammu uz tirgu pēc zemenēm, man mugurā garā kleita un kurpes ar ļoti slidīgām apakšām. Tā nu sanāca, ka trotuārs beidzās nevis kā nogriezts, bet ar tādu kā uzbrauktuvi, slīpu maliņu. Ar vienu kāju nokāpu normāli, otra aizslīdēja pa to malu. Skats no malas bija episks, es lēni kleitā noslīdēju uz ielas un nogritu uz ceļiem. :D Savu mūžu tāds kauns nav bijis, mamma palīdzēja piecelties un kāds vīrietis pienāca, vai man viss kārtībā, bet es tik tizla jutos, jo tas bija tizli, ne īsti kritu, ne īsti paslīdēju, vienkārši noslīdēju uz ceļiem, itk kā lūgtos kādu. :D

kad manas draudzenes vai draugi krīt,es vispirms nenormāli norēcu un nosaucu par tizlo losi,tad palīdzu it kā peicelties,bet pagrūžu tāpat dziļāk zemē :D :D :D

nu ok izņēmumi ir uz kaut kā cieta vai dubļos un tamlīdzīgās vietās :D

Lancaster
Man arī ir tā ar tiem smiekliem.
Pirms dažiem gadiem ziemā pastaigājos ar draugu pa parku. Skaisti uzsnidzis jauns, baltas sniedziņš. Kalniņš, trepītes saku draugam lai ir uzmanīgs var būt apledojis. Tik līdz es šos vārdus pasaku tā manējais šļūcuz sāna lejā pa trepēm. Būtu jūs redzējušas to izmisušo skatienu.
Es notupusies ( lai nepiečurātu no smiekliem bikses ) kalna galā smejos.
Knapi šito uzrakstīju - pilnīgi apraudājos no smiekliem.

Vot tas ir vīrietis !!!!!!!!!!!!!!!!!!

tagad ziemā,es noteikti vēl sniegu censtos uzbērt virsū vairāk,lai grūtāk tikt ārā :D

Nazi, tad tu pie manis nebrauksi ,kamēr ziema :D :D

Zīle, tik smieklīgi ,jā :D :D

Vispār es diezgan reti krītu, un ja nokrītu, tad nevaru pārdzīvot to un uz sevi dusmojos. :D

Bet mana vidusskolas labākā draudzene krita ik pa laikam, pat uz līdzenas vietas. Tad vienreiz, nu jau gadus atpakaļ ejam abas ziemā, bija slidens, tad nu mana draudzene atkal jau krīt gar zemi, es nepaspēju viņu noturēt, taču viņa krītot zemē iespēra ar savām kājām pa manējām un tad nu es ar biju gar zemi, tad abas vāļājāmies zemē un smējāmies, bet es vēl uz viņu dusmojos, jo es taču nekrītu, a viņa ņem un mani nogrūž.

Bet Zīle stāsts bija labais par draugu. :D

Bet pašas redzētais briesmīgākais kritiens - viena klasesbiedrene ar augstpapēžu kurpēm nokrita pa trepēm, tā reāli, uz muguras. Paldies Dievam tie bija 10 pakāpieni un visa vesela, bet skats bija briesmīgs.

Es ar ceļiem esmu nošļūkusi pa trepēm no trešā uz otro stāvu, pēc tam vēl smagā mugursoma pārvēlās pāri galvai. :D Tas bija pamatskolā.