Man bija līdzīga situācija, tikai es biju tās tavas draudzenes vietā un, manuprāt, viņa visu bija sapratusi tieši tā, kā tu izklāstīji šajā diskusijā, tas ir, krietni pārspīlētāk nekā patiesībā ir. Domāju, ka gribu tusēties utt., lai arī mana problēma bija nevis tajā, ka viņa negribēja katru piektdienu iet uz Vecrīgu, bet ka vispār aizmirsa par mani. Kad man pašai bija attiecības, es varēju izbrīvēt laiku viņai, kad gribēja kaut kur aizbraukt vai tml. - tad to iespēju robežās arī darīju (protams, ne vienmēr sanāca). Taču, kad viņai pašai parādījās draugs, tad neatbalstīja pat man ļoti grūtos mirkļos (un kas vienam atbalstīšana skaitās izraudāšanās, citam varbūt vajag patrakot Vecrīgā, lai aizmirstās skumjas). Mūsu draudzība pajuka, jo viņa, piemēram, 3 mēnešu laikā atrada laiku tikai divām tikšanās reizēm, kas, manuprāt, vairs nav draudzība, bet paziņu attiecības.
Katras attiecības (un attiecības taču nav tikai ar pretējo dzimumu) ir jākopj un nevar aizmirst par kādu cilvēku tikai tāpēc, ka tev uzradies jauns cilvēks, tai pat laikā vēloties saglabāt ar to pirmo kaut kādu nereālāko draudzību. Ja negribi pavadīt vairs laiku ar draudzeni, tad nepavadi, bet rēķinies, ka draudzība izjuks.
29
