ahhh..kā ieraugu Francīšus, sirdī iezogās siltums..Man bija francītis, diemžēl, mainot dzīvesvietu un dzīvesveidu nācās aizvest uz laukiem, kur jau bija viens tāds pats..sākuma bija ļooti grūti pierast, ka ikdienā vairs neredzu viņu..Tā mīlestība, kas satro no šī sunīša..vārdiem neaprakstāma..
man mīnusiem...jāpiekrīt, ka ar barošanu jābūt uzmanīgiem..par burkšķēšanu - uzrkšķēšanu..nekādā veidā man netraucēja..vasarās vienīgi garākas pastaigas ievilkās pavisam garās, jo karstākās dienās parasti jau pēc pārsimt metriem vnk nokrīt zemē, izstiepj ķepiņas un piesaka karu:)) tamdēļ noteikti vasarā pastaigājoties jāņem līdzi ūdens, tas gan laikam ne tikai uz francīšiem attiecas...
Bet kopumā, saku, ka tas bija viens no skaistākajioem dzīves posmiem, kad dzīvoju kopā ar savu francīti!