Nu nevar noliegt, ka man nav vienalga, ko par mani domā citi cilvēki, tāpēc cenšos vienmēr izskatīties labi - glīti uzkrāsojusies, gaumīgi saģērbusies, uztraucos, lai vienmēr būtu arī savā "labākajā svarā". Tāpat arī man ir svarīgi, kā it kā izskatās cilvēks man blakus. Vienmēr savu vīriešus esmu zāģējusi un tramdījusi, ka vajag to un šito, lai būtu smuki.
Man ir jauns draugs, nu vismaz top. 10 gadus par mani vecāks. Esam pazīstami jau vairākus gadus, jo bijām kolēģi.kaut gan esmu viņam vienmēr patikusi, nekad uz viņu neskatījos kā uz vīrieti/iekāres objektu, bet kā uz fantastisku cilvēku, draugu. Nesen mums sākās viss tā pamatīgi. Viss iet sasodīti jaukā gultnē, jūtos dievināta. Mūsu draugu attiecības pārsvērtušās par mīlētāju attiecībām Bet...lai arī viņš ir labi ģērbies un pie stila nevarētu piesieties, viņam ir baigais alus vēders un to ļoti redz, jo viņš nav augumā garš. (vaļā tikt laikam nesanāk - darbs nav sēdošs, bet aktīvs, ar sportu nodarbojas regulāri.) Manus draugus parasti pēc pilnas programmas nokritizē draudzenes un es viņās, kā muļķe arī klausos, kaut gan nevajadzētu. Man tik ļoti bail, ka viņas viņu ieraudzīs un pateiks, priekš kam man tāds un es kko sākšu štukot vai vajag, kāpēc, tratatā... Jā, es arī domāju - man būs vīrietis, kas visādi ir ideāls, nu izskatīsies kā Bonds, bet tādu ir maz, ja ir, tad tāpat kkas pieklibo.
Beidzot jautājums - cik svarīgi Jums ir tas, ko draudzenes domā par Jūsu draugu? Vai ņemat vērā?
616
