Sanāca te šinī dzīvē iet pār kalniem un arī krist dziļās aizās,bet tikai vislielākie zaudējumi cilvēkam/man/ atver acis,ļauj pamosties,tad kad tu esi atsities dzīvē pret savām vislielākajām sāpēm tad pamosties..un sapratu prekš sevis,ka tikai cilvēka/mans/ ego,vēlējies sev cilvēku uz visu dzīvi.Tā nav mīlestība..
Mīlestība ir tad,kad tu vari brīvi pieņemt un brīvi palaist.Ja nevari brīvi palaist tā nav mīlestība..mīlestība ir tikai dziļš miers laime harmonija un nekad nav bijis nekas cits...mīlestība nekad nepārvēršās naidā aizvainojumā atriebībā,sāpēs,...ja ir tādas īpašības mīlestība nekad nav bijusi...šīs novirzes ir ,sekas no pieķeršanās,personiskām interesēm, noturēt ar varu tas ir tikai ego..Pati mīlestība ir pilnībā tīra...Es nevaru pieprasīt mīlestību,jo saprotu,ka viss atkarīgs tikai no manis ,jo labāks es spēšu būt,jo ātrāk tam otram cilvēkam parādīsies jūtas pret mani..Tapēc es negaidu no otra,ka otram ir tagad jāatbilst kaut,kam ko es vēlos redzēt,lai es nebūvētu sev pieķeršanos ilūziju tēlam to,ko es vēlos redzēt viņā.Es zinu,ka katrs cilvēks uz šīs zemes ir ar savām vājībām tā pat kā es un savām stiprajām pusēm un es neko nevēlos mainīt otrā,jo esmu tikai es kurš var tos mīnusus pieņemt vai nevar.Visas attiecības sastāv tikai no otra mīnusu spējas pieņemšanas,ja abi spēj pieņemt otra mīnusus -attiecības ir ideālas.Man nav jāmaina ar varu otrs,tā ir tikai viņa brīva izvēle mainīties.Respektēju otra cilvēku brīvu izvēli būt ar mani vai nebūt.Tieši tāda paša brīva izvēle ir arī man.Nedomāju,ka man vajadzētu ar kādu tiekoties uzcelt mums abiem uzskatu cietumu,kurā mums dzīvot.Vienmēr esmu bijis par to,ja 2 cilvēki satiekas tad,ja sanāk šķiršanās kā cilvēkiem viņiem arī jāizšķiras..Svarīgākai,ko dzīvē sapratu,vaina ir vienīgi manī un viņā 0!Biju atradis pašu tuvāko savai dvēselei meiteni,un ar savu ego es salaidu visu dēlī un viņa aizgāja,un man bija tik liels ego,ka es 2,5 gadus no tā nevarēju pamosties un es pat nesapratu nezināju ka tas ir vienīgi mans ego es vainoju gan viņu gan sevi gan visu pasauli,tikai,tad,kad es visu šo sapratu,ka otrs ne pie kādiem apstākļiem nekur nav vainīgs,un arī sevi vainot nevaru,jo tā bija mana izvēle krist vājībās,viss palika dzīvē gaišs un atgriezās dzīvesprieks miers harmonija,principā ar piedošanu domās nemaz nepietika līdz galam,tikai kad es aizgāju līdz viņai atvainojos pateicu,ka tā visa bija vienīgi mana vaina un tavas vainas tu nebij nekur un novēlēju viņai laimīgāko dzīvi tad viss savās vietās nostājās. Kāda stāstam morāle?Nav morāles..katram savs ceļš,katram ir jāiekrīt savās bedrēs,katram ir jāieskrien ar galvu savās sienās,lai atmostos..
803
