Mana nauda ir mana un viņa nauda ir viņa. Ja ko gribu nopirkt un man nesanāk, es nepērku(apģērbs, kurpes utt.), man ne īpaši patīk aizņemties..
Būtu grūti taisīt kopīgo budžetu, bet esam vienojušies, ka es pērku pārtiku un gatavoju, bet viņš maksā dzīvokļa rēķinus.
Pa veikalu staigājot gan groziņš mums ir viens, bet pie kases jauki sadalām paņemto. Viņš maksā par to, ko viņš paņēma(čipši, alus utt.). Mana misija nav pelnīt, lai nopirktu viņam alu un čipšus :D savu misiju veiksmīgi pildu pērkot pārtikas produktus. Ja man pašai tie čipši tā garšotu, tad arī nopirktu, bet tā kā gandrīz viņus neēdu, tad arī nepērku. A par ēšanu ārpus mājas, kad uzaicina viņš tad arī maksā, kad uzaicinu es, tad es maksāju. Mūsu vecums nav nekāds lielais, tāpēc man ir pieļaujams šāds modulis - tad, kad viņš vai es pelnīsim vairāk, tad arī dzīvošana būs cita :)
Mums drīzāk pastāv tāda kā atlīdzināšana, ja es viņam nopirku alu un čipsus, tad, kad es gribēšu, nopirks man sieru un vīnu, augļus u.c. :)