es nesapņoju par miljoniem, priecājos par tām lietām, ko varu atļauties. nedzīvoju pēc principa "tagad 10 gadus strādāšu melnās miesās, lai pēc tam varētu atpūsties". diemžēl pēdējā laikā bieži pierādās, ka tas "pēc tam" var arī nepienākt.
kaut vai braucām ar Actress mašīnā, viņa bija pie stūres, es blakus, dēliņš laikam mans arī bija aizmugurē. Priekšā mums smagais. un pēkšņi smagajam no jumta nokrīt milzīgs metāla āmurs! tas atsitās pret zemi un mums ļoti paveicās, ka tas pēc atsitiena aizligoja uz grāvja pusi tieši gar Actress mašīnas priekšu, nevis kādai no mums galvā ielidoju pa logu. un tas ir tikai viens neliels atgadījums. apkārt daudzi mirst... arī viena pazīstama miljonāra sieva no vēža nomira - tik sisrnīga ģimene bija, bet tagad nekā, un nekāda nauda nelīdzēja.
es nepavadu laiku ar cilvēkiem, ar kuriem nepatīk/nav pa ceļam. tas attiecas arī uz ģimenes locekļiem. pieklājības pēc neeju uz dzimšanas dienām, ja vienkārši man tas cilvēks ir nepatīkams. arī es daudziem nepatīku, bet tas nekas- tas ir normāli. nepatīk mānīt ne sevi, ne citus.
principā es māku priecāties par sīkumiem
lai gan nav tā, ka par nākotni pavisam nedomāju, tomēr neesmu uz to ieciklēta