Labdien foruma dalībnieces.
Gribas jums izlikt savu bēdu. Esmu vēl joprojām savas dzīves meklējumos. Meklēju vietu kur justos harmoniski un laimīgi, bet tam visam ir jānāk no paša.
Man ir 2,5 gadus attiecības, ar vīrieti ir gājis visādi, bet tomēr saprotu, ka esam ļoti atšķirīgi- acīmredzami un raksturā. Vienmēr pie viņa esmu turējusies, jo ļoti mīlu, bet es nejūtos laimīga, ir mirkļi kad jūtos, kad nedomāju, bet ir mirkļi, kad tā nejūtos.
Problēma ir tāda, ka es jūtos mazvērtīga, un man tas ļoti sāp. Mēs nedzīvojam kopā, jo tas nav iespējams, attiecības vienmēr būs vienā un tajā pašā posmā.
Es tikai sapņotu, ja būtu cilvēks ar kuru savu dzīvi veidot kopā, celt to māju pa ķieģelim, gan emocionāli, gan fiziski, bet viņam tā jau ir uzcelta. Mūsu attiecības sagrīļojas, jo es jūtos vainīga, mums nav savas vietas, dzīvoju pie vecvecākiem, jo strādāju darbā kurā nepelnu daudz, kopīga nakts mums ir reti, divas reizes mēnesī, tāpēc reizēm arī ir strīdi, jo ir spriedze. Es jūtos pie visa vainīga, jo nespēju nodrošināt vietu kur satikties, kur būtu manas mājas un arī viņa patvērums, nespēju viņu atbalstīt, esmu trūcīga, nezinu arī vai eju pareizo ceļu.
Iepriekšējās attiecībās ar vīriešiem kas pelnīja maz, bija viegli, es jutu stimulu, jutu, ka esmu izderīga, jo strādāju, cīnos, motivēju otru, bet viņam jau viss ir, viņš ir labi pelnoš, mērķtiecīgs, stiprs un es jūtos vāja- mazvērtīga.
39
