Aaaak dieviņ, kā es saprotu Lancaster... Manai vecākajai māsai bija līdzīgi, tikai viņa izšķīrās, kad bērns jau bija paaudzies un viņš saprata, kas notiek...
Skan tas klišejiski, bet tā nu tas ir - dzīve ir tik neparedzama, neviens jau neveido attiecības ar domu, ka attiecības agri vai vēlu strandēs un šķiršanās būs neizbēgama. Ir situācijas, kad NAV labāka lēmuma par šķiršanos. Jā, tas ir sāpīgi tiem, kas šķiras, un traumējoši bērnam. Tās ir situācijas nelabvēlīgās blaknes, ar ko jārēķinās:(
Nez, varbūt tāpēc mani dažkārt šeit kaitina tās no realitātes atrautās, pārspīlētās runas par modīgo trauslo sievišķību (ko bieži piesauc vietā un nevietā, piedodiet, priekšā un pakaļā), par sievieti kā tādu sastērķelētu, dārgu mežģīni, kā ēterisku būtni, kas teju pa zemi nestaigā. Dzīves neparedzamības dēļ, netieši atbildot arī uz barnija9 jautājumu, ir tik svarīgi pilnvērtīgi strādāt, lai brīdī, kad attiecības aiziet nepareizā virzienā, nepaliec viena ar bērnu uz rokām vai klusu ciet, jo nav jau kur iet. Lai būtu brīvība IZVĒLĒTIES,ko darīt.
Manai māsai vīrs bērnam ne santīma nemaksā (kaut regulāri viņu apciemo), taču ne bērns, ne viņa nekad nav izjutusi naudas trūkumu.