Love/Hate relationship

mums bija dziesma "ja tu man esi", ko viņš man dziedāja :D

bet tiešām bija ļoti daudz skaistu mirkļu. visa grīda svecēs ar rožu ziedlapiņām n-tās reizes, ceļojumi, sekss priekš tā vecuma labs, ziedi.

bet strīdi - katru dienu! greizsirdība no abu puses - katru minūti!

DIO,
es bērna tēvam neesmu liegusi satikt bērnu. viņš to negrib. tas arī viss, ar varu nespiedīšu.

Lancaster,
Atvaino, ka tā jautāju, kad Tu aizgāji, Tu dzīvoji viena, vai tomēr bija, kas palīdz pieskatīt mazo? Gultiņu, ratus un visu pārējo kopā pirkāt?
Jābūt spēcīgai, lai audzinātu bērnu vienai un nebūtu kopā ar vīrieti tikai tāpēc, lai bērnam būtu tēvs.

barnija9,
materiāli viņš mani neatbalstīja nekā. Kā jau teicu, man bija laba bērna nauda + katru mēnesi stipendija 100 Ls. kopā mēnesī ienākumi kādi 400-500 ls bija un ar to man pietika. sākumā katru rītu cēlos 5:00, lai aizvestu bērnu pie vecvecākiem uz otru Rīgas galu un brauktu uz mācībām. tā nometu ļoti daudz svara un kļuvu tāda pavisam vārga, nebija nekam spēka. nolēmu pārvākties pie vecvecakiem padzīvot uz pāris mēnešiem, lai vismaz nav jābraukā. viņiem bija liels dzīvoklis centrā, vecā mājā, ar dārzu - bērnam forša vieta. tā nodzīvoju vairākus mēnešu, kad bērnam bija kādi 7 mēneši, satiku vīrieti, ar ko sākām trijatā dzīvot.
vispār tas posms, kad biju prakstiski viena (paldies vecvecākiem, kas pus dienu vismaz rūpējās par mazo), bija ļoti smagi. ļoti pietrūka bērna tēvs, pārak spēcīgas jūtas mums bija. turklāt reizi nedēļā vismaz redzējamies, abi nevarējām izturēt šīs tikšanās reizes. es gandrīz neēdu, lietoju ļoti, ļoti daudz alkohola. gāju vismaz 2 reizes nedēļā uz ballītēm pa naktīm, kamēr bērns guļ. atgriezos mājās kādos 3-4, un kādos 6 jau bija jāceļas, lai mazo pabarotu. bija daudz sliktu domu galvā, bērna smaids bija vienīgais, kas lika smaidīt un turēja pie dzīves. likās, ka tagad visu mūžu būšu viena, bez vīrieša pleca.
tad es saņēmos un nāca man nākamā lielā mīla. un es pati ļoti, ļoti, ļoti mainījos.

vairs nekad nepaceļu balsi, nerīkoju scēnas utt. tāpēc tādas attiecības man tiešām nekad vairs nebūs

jā, man tā bija. un tas bija briesmīgi. tā ir kā apmātība

Esmu kopā ar sev pilnīgi nepiemērotu cilvēku jau pusotru gadu... un katru trešo dienu ir doma par šī murga izbeigšanu, bet... tad parādās tā otrā pusē - kaut kas pievelk tajā cilvēkā... Tas ir briesmīgi, nesaprotu, kapēc nevaru saņemties šo izbeigt..

Ir bijušas tādas attiecības, līdz kopdzīvei gan netikām, bet kopā pavadīto laiku atceros kā labākos un sliktākos piedzīvojumus savā dzīvē vienlaicīgi. Reāli apzinājos, ka neko nopietnu negribu, nekas nevar sanākt, jo bijām kā diena pret nakti, bet tik ļoti vilka pie viņa, ļāvos piedzīvojumam, lai saprastu, ka man tāda dzīve nav vajadzīga.

Ar galvu es saprotu- ka tas nav to vērts!

Tolstojs - 100% mana situācija! :D Es arī esmu ar cilvēku ,ar kuru ir grūti, liekas,ka viss šūpojas, nekas nav stabils, bet es viņu tik ļoti mīlu, ka nespēju šķirties. Lai arī galvā es saprotu,ka tā būs labāk, un ka tas laikam arī būs pareizāk.
Bet vairāk par to domājot, es nonācu pie secinājuma - vai nu jāšķirās, vai jāsper solis uz priekšu! Kaut kas ir jāmaina. Un ja abi grib būt kopā, tad viss ir iespējams!

to Monro, man ir 100% tāpat :D

es iemācījos pieņemt šādus lēmumus ar galvu, nevis sirdi.
viens darugs saka, ka šādā ziņā esmu lielāks vecis par jebkuru vīrieti, ko viņš pazīst. es pat sev atzīmēju datumu, līdz kuram ir vai nu jānotiek uzlabojumiem, vai nu es aizeju. protams, līdz šim datumam es visiem spēkiem panākt uzlabojumu.

Man arī gribētos šoreiz paklausīt galvu! Skan pareizi :D

Man ir tapat, precizi..
Zinu, ka neesam viens otram raditi, bet mes tur neko nevaram padarit..
Es zinu, ka ja mums viss beigsies, tad vins bus tas, kurs sadusosies un aizies, es nespeju...

O, jā, pazīstamas sajūtas! Man tikai vēl pieplusojas tas, ka es pat nevaru atbildēt - vai es mīlu to vīrieti? Nezinu, patiešām. Bet vienalga kaut kāds stulbs pavediens turas neskarts un kad izdomāju, ka nu būs gana, nu pietiek, jāmet miers, grūti ir vājprātā. Es gan domāju, ka manā gadījumā tas ir pārlieku vājais raksturs, kas radījis abpusēju emocionālu atkarību, ne mistiskie spēki, nolemtība un tamlīdzīgi.

Lancaster,
Tev ir gadījums, kad ir kur aiziet. Kā Tu raugies uz to no tāda skatupunkta, kad sievietei nav tādas vietas, kur mazajam būtu labi un viņa pacieš neveiksmīgu, pieņemsim, laulības dzīvi, lai tikai bērnam būtu labi. Protams, daži teiks- nav ko drāzties un precēties, bet reiz saprotam, ka nemaz tik vienkārša tā dzīve nav.

Es tagad esmu shaadaas attieciibaas. Un tas ir briesmiigi, apzinaaties, ka mees esam nepareizie viens otram, bet izshkjirties arii nevaram. Katru reizi, kad es vairs nespeeju iztureet un raudu, vinjsh luudzas, lai dodu veel vienu iespeeju muusu attieciibaam, sakot, ka mees varam piesliipeeties viens otram. Un es lieliski saprotu, ka mees nevaram, bet tik un taa turpinam. Veel trakaak, mees saaksim dziivot kopaa peec Jaunaa gada, kas man liekas akuraata kljuuda, tajaa pashaa laikaa nespeeju sagaidiit, kad tas notiks.
Nezinu kaa lai tiek aaraa no shii visa.

sintētika, es tieši pretēji domāju,ka iespējams daudz kas uzlabosies,ja sāks kopā dzīvot

Man loti biezi liekas,ka esmu nepareizaa sieviete savam viiram!Loti liidziigi kaa saka Hellish-bet tajaa pasaa momentaa varu teikt-ar gadiem veel vairaak esmu piekeerusies!:)

Aaaak dieviņ, kā es saprotu Lancaster... Manai vecākajai māsai bija līdzīgi, tikai viņa izšķīrās, kad bērns jau bija paaudzies un viņš saprata, kas notiek...

Skan tas klišejiski, bet tā nu tas ir - dzīve ir tik neparedzama, neviens jau neveido attiecības ar domu, ka attiecības agri vai vēlu strandēs un šķiršanās būs neizbēgama. Ir situācijas, kad NAV labāka lēmuma par šķiršanos. Jā, tas ir sāpīgi tiem, kas šķiras, un traumējoši bērnam. Tās ir situācijas nelabvēlīgās blaknes, ar ko jārēķinās:(

Nez, varbūt tāpēc mani dažkārt šeit kaitina tās no realitātes atrautās, pārspīlētās runas par modīgo trauslo sievišķību (ko bieži piesauc vietā un nevietā, piedodiet, priekšā un pakaļā), par sievieti kā tādu sastērķelētu, dārgu mežģīni, kā ēterisku būtni, kas teju pa zemi nestaigā. Dzīves neparedzamības dēļ, netieši atbildot arī uz barnija9 jautājumu, ir tik svarīgi pilnvērtīgi strādāt, lai brīdī, kad attiecības aiziet nepareizā virzienā, nepaliec viena ar bērnu uz rokām vai klusu ciet, jo nav jau kur iet. Lai būtu brīvība IZVĒLĒTIES,ko darīt.

Manai māsai vīrs bērnam ne santīma nemaksā (kaut regulāri viņu apciemo), taču ne bērns, ne viņa nekad nav izjutusi naudas trūkumu.

Arī nevaru atbildēt, ka mīlu. Visticamāk jau nē, bet man ir žēl, un jūtos parādā. Kā, lai to sajūtu aizdzen?