Vai kādai ir bijušas attiecības ar sev pilnīgi nepiemērotu cilvēku? Kad kopdzīve ir katastrofa,tomēr mistisks pievilkšanās spēks liek palikt un turpināt mocīties?
Es runāju par emocijām,kas ir nozīmīga attiecību sastāvdaļa. Un ne vienmēr ir iespējams skaidri to formulēt. Negribu lieki vazāt vārdu "mīlestība",tāpēc aizstāju to ar "mistisko pievilkšanas spēku".
Bija tādas attiecīnas un manuprāt, pie vainas nav nekāds mistisks spēks, bet gan doma, ka kaut kas mainīsies, doma, ka tu mainīsi cilvēku tā kā tev vajag! Pie vaina sir arī dažādi apstākļi (kopdzīve, grūtniecība utt)
Nekādam spēkam neticu, ticu tikai likteņa ironijai , kas dažkārt saved cilvēkus kopā vissneiedomājamākajos veidos, kas šķīrušies vai
barnija9,
es nebiju viena, mēs bijā kopā līdz manas grūtniecības 8.mēnesim (šo laikam te rakstu kādu 20. reizi ).
arī tad, kad aizgāju, mēs regulāri satikāmies, gājām kopā uz jauno vecāku kursiem un centamies saglabāt labas attiecības. gadu šitā ar raudāšanu un bļaustīšanos nomocījāmies, bet kad bērnam bija 7 mēneši, nolēmām, ka mums labāk vairs nekad netikties. tagad viņš jau sen aizmirsis, ka viņam ir bērns. cik noprotu, tad viņa jaunā draudzene nemaz to nezina.
finansiālu problēmu man nebija. saņēmu labu bērna naudu. un nekad sev neesmu parmetusi, ka mazais nepazīst savu bioloģisko tēvu. ja ļoti gribēs, pats iepazīsies.
Man bija kaut kas līdzīgs, līdz izlēmu pārtraukt to farsu. Bet visumā, pamatā bija naiva cerība, ka viss mainīsies, tikai vajag pieslīpēties utml. Tagad skatoties atpakaļ, jāsaķer galva un jābrīnās, kā es tik ilgi to pacietu. Skaidrs ir viens, otrreiz neko tādu nepieļaušu.
Tev nav bail no vienas puses, jo vēlāk bērniņš iepazīsies ar savu bioloģisko tēvu, jo nepareizāks priekštats bērnam veidosies kāda ir ģimene jeb kādai viņai ir jābūt? Protams situācijas ir dažādas dzīvē, ja nevar sadzīvot, tad nevar, bet mazs bērns tomēr ir, saprotu ka dēls, tur jau kā reizi vīrieti viņa dzīvē vajag izteikti.
labāk būt vienai 
78
