Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Emocijas

 
Reitings 6676
Reģ: 07.02.2009
Es nevaru saprast vai tas tāds vecums man uznācis, vai ir kāds cits iemesls... Vakar ar draugu runājāmies un sapratām, ka mums ir izbeigušās emocijas ( šoreiz nav runa par mūsu savstarpējām jūtām, mīlestību bla bla bla).

Kā izpaužas emociju trūkums? Nu tas ir tā, ka kad bijām padsmitgadīgi, bija laikam tā saucamais bērna prieks iekšā, gāju uz ballīti, bija tā foršā sajūta, ka nezini ko no vakara gaidīt, un bija tāds kā prieks un satraukums ejot, tāpat arī nopērkot ko jaunu vai ilgi kārotu bija tāds riktīgs prieciņš, a tagad viss ir tā, kaut kā vienalga...

Tagad ejot uz ballīti vai vienalga, kādu pasākumu, galīgi nav patīkamā gaidīšanas sajūta, sajūsma un prieks, ir vienkārši nu tā, kā dienas plānā ir vakarā būt tur, un tad vakara plānā paballēties un ap tikiem un tikeim kratīties mājās... viss tā bez emocijām... ( protams ballējam no sirds un jautrojamies taj brīdī emocijas itkā ir, bet arī vairs ne tādas)

Pirkām mašīnu, aizgājām abi uz salonu parakstījām līgumus utt... iekāpām mašīnā un aizbraucām mājās, sieviete kas tos papīrus rakstīja vēl noteica "Jūs gan kā zeķubikses nopirkt esat atnākuši". Nebija ne emociju nekā. Kad man tēvs uz 18 gadu jubileju uzdāvināja totāli norūsējušu 2 golfu, kuram tehniskā bija nopirkta ne izieta, es spiedzu un raudāju no laimes :D a te pirkām mašīnu no salona un emocijas 0 :(

Kā atgūt to bērna prieku par lietām?? ... man traki patika tā sajūta, bet tagad šķiet viss ir izdzīvots un nav nekā jauna un neprognozējama... un man pat vēl nav 25 :(
29.11.2012 09:04 |
 
Reitings 6037
Reģ: 10.08.2011
Man arī ir līdzīgi. Nezinu, kas to visu nokāvis. Lai gan arī senāk neesmu bijusi īpaši emocionāla, bet tagad, jo īpaši.
29.11.2012 09:07 |
 
Reitings 5709
Reģ: 29.01.2009
Man šķiet, ka pirmais solis jau ir sperts, ja ir izpratne, kas tad īsti pietrūkst... ;) Manuprāt, viss ir mūsu pašu rokās, tikai jāsāk ne tikai domāt, bet arī rīkoties. Es, piemēram, pati ļoti labi jūtu, kad kļūstu pārāk nopietna, aizņemta ar ikdienas lietām utt.. Tad vajag darīt kaut ko citu, kaut ko nebijušu, lai atgādinātu sev, ka dzīve ir iespaidu un jaunu emociju pilna.
Manuprāt, tādai parastai dzīvošanai īsti jēgas nav, jo darbībām zūd vērtīgums...
29.11.2012 09:12 |
 
Reitings 6037
Reģ: 10.08.2011
sieviete kas tos papīrus rakstīja vēl noteica "Jūs gan kā zeķubikses nopirkt esat atnākuši"

Vai tad bija jāspiedz? :D Tur jau tāds nopietns pasākums ar lielām naudām, līgumiem - visam jāizseko līdzi, lai mazums neapčakarē. Braucot mājās var priecāties :D
29.11.2012 09:16 |
 
Reitings 1123
Reģ: 18.04.2012
Man tā nav bijis, man liekas, ka emocijas ir ļoti daudz man.
Vēl nesen mūsu pilsētā bija karuseļi atbraukuši. Un tur varēja ar to āķi tās mantiņas izvilkt ārā. Iemetu 1euro un ar pirmo reizi izvilku skaistu zilonīti.. tajā mirklī uz pāris sekundēm tā priecājos. Draugs vēl noteica - tā kā maziņš bērniņš priecājās.
29.11.2012 09:19 |
 
Reitings 6676
Reģ: 07.02.2009
priori

Nu itkā jau jā, bet parasti jau cilvēkiem pērkot ko lielāku jaunu, ir vismaz priecīga sejas izteiksme un "spīdums"acīs :D Musm tas bija kā Rimi iebraukt :D Arī mājās braucos, vienkārši skatījāmies, ko ar kuru pogu var izdarīt nevis priecājāmies... :D
29.11.2012 09:27 |
 
Reitings 6037
Reģ: 10.08.2011
Arī mājās braucos, vienkārši skatījāmies, ko ar kuru pogu var izdarīt nevis priecājāmies..

nu jā... :D
varbūt pamatīgs nogurums un dzīves pagurums?
29.11.2012 09:32 |
 
Reitings 6676
Reģ: 07.02.2009
priori

Man šķiet nē.. vienkārši tīņa gados tas viss vēl bija jauns un nebijis, tagad viss kas jau reiz izdzīvots nesagādā prieku un nekas jauns nenotiek... man pat nav idejas, kas man varētu sagādāt šo bērna prieku, jo pat nevaru iedomāties neko nebijušu tagad :D

Draugam tā ir kāda 25 mašīna dzīvē, viņš tās ir mainījis kā zeķes ik pa pusgadam un viņš teica, ka parasti par juano papriecājās, bet tagad bija PO...
29.11.2012 09:38 |
 
Reitings 6676
Reģ: 07.02.2009
Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa man tikko nāca atklāsme kas varētu būt tas, kas mani totāli iepriecinātu... un es laikam tiešām spiegtu...

Es neesmu bijusi nevienā ceļojumā... daudzām kuras te diskutē par lidmašīnu komfortiem, viesnīcu cenām utt. tas liksies šokējoši, bet jā... emsu bijusi tikia Lietuvā un Igaunijā :( Un ar lidmašīnu lidojusi tikai uz Liepāju :( Es pieļauju, ka šis mani varētu aizraut, bet pašlaik to nevaram atļauties... :(
29.11.2012 09:40 |
 
Reitings 6037
Reģ: 10.08.2011
Draugam tā ir kāda 25 mašīna dzīvē

ā, nu tad savādāk.
Man liekas, ka lielāks prieks ir par lietām, kas notiek ļoti reti, (ne)gaidīts un nav jau pieradums.
Es arī reti, kad baigi priecājos, bet uzzinot par RW koncertu, priecājos kā miljonu laimējusi! :D
29.11.2012 09:42 |
 
Reitings 6037
Reģ: 10.08.2011
tas liksies šokējoši, bet jā... emsu bijusi tikia Lietuvā un Igaunijā

Tālākais, kur es esmu bijusi, ir Horvātija (ceļojums ar a-busu). Nekad neesmu lidojusi. Tā arī tik LT un EE.
29.11.2012 09:43 |
 
Reitings 460
Reģ: 17.08.2010
Mani vins vel ir un zinu, ka bus vienmer, jo censos vinu uzturet un atcereties par to, ka ir japriecajas par visam lietam un iespejam, kas nak....un mans pozitivisms uztur ari drauga so prieku....varbut man ir vieglak vinu uzturet, jo jau kops bernibas esmu taa dzivojusi, jo nebija iespejas tikt pie visa ko karojas, ari tagad vel tadas iespejas nav, tapec jebkuras lielakas lietas nopirksana ir neviltots prieks... :) man taa patiik, kapec ne... :)
29.11.2012 09:50 |
 
Reitings 11698
Reģ: 29.11.2012
Par to bērna prieku. Cik noprotu, tad Roxy, ir bērniņš. Kā tad vecākiem tas bērna prieks, nevar pielipt? :)
Mēs ar draugu vēl šobaldien ziemā braucam uz kalnu, kur izālējamies kā mazi bērni. Ar plēvēm šļūcam, cepam desas, spiegdami, kliegdami laižamies pa kalnu kombinzonos. Lecam viens otram virsū sniegā.
Ejot vakarā pastaigāties abi iekrītam kupenā un guļam. :D (Jāatzīst,ka nedzīvojam Rīgā, bet mazpilsētā).
Tas pats arī vasaras sezonā - pa ūdeni. Mēs braucam pelst prieka pēc, lai izdzīvotos, un tas tiešām rada tādu bērniškīgu prieku.
Mājās esot ālējamies, skraidam pa māju, mētājamies ar miltiem utt., kad uznāk luste kopā gatavojot, Pelēkās ikdienas un pieaugušos dzīves izdzīvojam katru darba dienu darbā.
Kopīgas vannas parasti beidzas ar pludojošu vannasistabas grīdu, jo ar dušas uzgali "šaudamies".
Tas ir tas,kas mums palīdz saglabāt drusku no bērnišķības...
29.11.2012 09:55 |
 
Reitings 287
Reģ: 20.10.2010
Tā kā man pastāv mājas-darbs-mājas jebkuru izklaidi es gaidu ar nepacietību un sajūsmu kā mazas bērns konfekti. Šodien iešu uz teātri, tādēļ nespēju sagaidīt vakaru :)
29.11.2012 09:58 |
 
Reitings 6676
Reģ: 07.02.2009
sniega.pika

Jā man ir mazs bērns, par viņa izdarībām priecājos, bet kaut kā nespēju pati tā vairs uzvesties, lai gan itkā tas šķiet forši, bet tad kad tā daru negūstu tās emocijas...

Protams ar bērnu šļūcu pa slidkalniņiem, vāļājamies sniegā utt izklaides, bet man tās nesagādā tādas emocijas, daru to lai bērnma būtu prieks, ka var ar mammu kopā izārdīties, jo man ļooti patika bērnībā, ja mamma piedalījās manās rotaļās, tāpēc gribu lai viņam prieks, bet pašai tāds īpašas vēlmes nav... :( Un man riktīgi žēl, ka nav gribētos lai būtu...

29.11.2012 10:09 |
 
Reitings 11698
Reģ: 29.11.2012
Es domāju,ka nevar tā vienkārši sēdēt un gaidīt bērna prieku par kādām situācijām. Ir jāplāno vairāk tādu traku pasākumu, vairāk tajos "jāpavelkas", vairāk jāiesaistās, un jācenšās gūt maksimāli no šīs situācijas.
Varbūt turpmāk ar mazo ālējoties, iesaistiet arī draugu/vīru. Vismaz man labāk patīk ālēties,kad mīļotais ir ar mani un krustmeitu.
29.11.2012 10:16 |
 
Reitings 6531
Reģ: 18.08.2010
man bail lidot,bet es gribu lidot :D
29.11.2012 10:20 |
 
10 gadi
Reitings 6263
Reģ: 01.04.2009
Zini, man arī kaut kā līdzīgi ir, bet es samierinos, ka tā vienkārši notiek un viss. Atceros, kā priecājos, kad man bija kādi 16 gadi un bija gaidāma kāda ballīte vai cits līdzīgs pasākums :D Manas emocijas laikam ir noplakušas, jo nav vairs pārsteiguma momentu dzīvē tik daudz, jau apmēram zinu, ko no dzīves situācijām sagaidīt...Arī tas, ka preces kļuvušas tik ļoti pieejamas, ja vien ir nauda, nav kā kādreiz mūsu vecākiem, kad bija nez cik ilgi jāgaida, lai kaut ko nopirktu. Manuprāt, cilvēkus grūti pārsteigt arī ar materiālajām lietām (kaut kā par nožēlu mazāk priecājos par dāvanām), ne tāpēc, ka man viss ir un ka visu varu atļauties (tā nav), bet tā apziņa, ka viss ir izreklamēts, jau tāds zināms, mediji uz svētkiem brēc "nopērc šito, iepriecini Ziemassvētkos tuviniekus ar šito" utt...
29.11.2012 10:26 |
 
10 gadi
Reitings 6263
Reģ: 01.04.2009
Arī par to mašīnu Roxy varētu būt mazāks prieks tāpēc, ka sabiedrībā tas tā pieņemts, ka ir ģimenē mašīna vai pat vairākas (zemapziņā kaut kāda doma, ka tas tak tikai normāli, nekas jauns un pārsteidzošs), ja padomājam par situāciju, kāda bija padomju laikos, kad cilvēki gaidīja savu rindu uz žiguli....domāju, ka viņiem bija lielāks prieks, jo tā nebija parasta lieta tad.
29.11.2012 10:30 |
 
Reitings 340
Reģ: 29.01.2009
Izlasīju un aptvēru, ka man ir pilnīgi tas pats.
29.11.2012 10:37 |
 
10 gadi
Reitings 246
Reģ: 12.11.2012
Diemžēl man ir tas pats :( un kas pats trakākais, es to sāku aptvert pēc bērna piedzimšanas. Ir tāds nogurums, tik daudz darāmā, vainas apziņa, ka nevar būt tik daudz ar bērnu cik vajadzētu, ka jau gada vecumā tiek sūtīts auklītēm utt. nav vispār nekāda prieka, tikai pienākumi, pienākumi, pienākumi.
Tieši vakar runājām ar vīru, ka agrāk laiks bija tik daudz, varēja visu paspēt un vēl pāri palika. Tagad esam tādi laika vergi, visu laiku viss pēc pulksteņa, jāpaspēj tur un tur, jāizdara tas un tas. Viss ir tik zināms un paredzams.
Agrāk, kad bijām ar vīru divatā, mēs ālējāmies, jokojāmies, varējām nakts melnumā vnk iziet pastaigāt, bet bērns laikam padara pārlieku pieaugušus. Es ļoti, ļoti ceru, kad bērnam sāksies bērnu dārza laiks un tur jau parasti pošas un gatavojas uz visiem svētkiem, ka tas pielips arī man. Māju pušķošana, rokdarbi.
29.11.2012 10:40 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!