Es nevaru saprast vai tas tāds vecums man uznācis, vai ir kāds cits iemesls... Vakar ar draugu runājāmies un sapratām, ka mums ir izbeigušās emocijas ( šoreiz nav runa par mūsu savstarpējām jūtām, mīlestību bla bla bla).
Kā izpaužas emociju trūkums? Nu tas ir tā, ka kad bijām padsmitgadīgi, bija laikam tā saucamais bērna prieks iekšā, gāju uz ballīti, bija tā foršā sajūta, ka nezini ko no vakara gaidīt, un bija tāds kā prieks un satraukums ejot, tāpat arī nopērkot ko jaunu vai ilgi kārotu bija tāds riktīgs prieciņš, a tagad viss ir tā, kaut kā vienalga...
Tagad ejot uz ballīti vai vienalga, kādu pasākumu, galīgi nav patīkamā gaidīšanas sajūta, sajūsma un prieks, ir vienkārši nu tā, kā dienas plānā ir vakarā būt tur, un tad vakara plānā paballēties un ap tikiem un tikeim kratīties mājās... viss tā bez emocijām... ( protams ballējam no sirds un jautrojamies taj brīdī emocijas itkā ir, bet arī vairs ne tādas)
Pirkām mašīnu, aizgājām abi uz salonu parakstījām līgumus utt... iekāpām mašīnā un aizbraucām mājās, sieviete kas tos papīrus rakstīja vēl noteica "Jūs gan kā zeķubikses nopirkt esat atnākuši". Nebija ne emociju nekā. Kad man tēvs uz 18 gadu jubileju uzdāvināja totāli norūsējušu 2 golfu, kuram tehniskā bija nopirkta ne izieta, es spiedzu un raudāju no laimes :D a te pirkām mašīnu no salona un emocijas 0 :(
Kā atgūt to bērna prieku par lietām?? ... man traki patika tā sajūta, bet tagad šķiet viss ir izdzīvots un nav nekā jauna un neprognozējama... un man pat vēl nav 25 :(