par mammām

Mana mamma ir forša un stilīga, ceru, ka es viņas vecumā arī tāda būšu... :)

es ļooti gribētu būt tāda mamma kā mana!!es kā draudzenes, varu stāstīt visu, kas uz sirds..
man ir tiešām pati superīgākā mamma pasaulē! :)

*esam

Es arī gribētu būt tāda, kā mana mamma. Ļoti gribētu iedot saviem bērniem to, ko man devusi mamma - ģimenes sajūtu, beznosacījuma mīlestību, pašapziņu, spriestspēju, un drošības sajūtu, ka viss ir iespējams, ja vien tev blakus ir cilvēki, uz kuriem paļauties. Nu vispār ļoti, ļoti daudz kā laba :)

Jā, es mēdzu aizdomāties par šo tēmu un secinu, ka pēc rakstura tomēr neesmu mammai tik ļoti līdzīga, kā gribētos, bet ceru, ka kā mamma vismaz būšu viņai ļoti līdzīga :)

Es noteikti būšu līdzīga savai mammai, uz vecumu arvien vairāk sāku saskatīt savā uzvedībā līdzības. Mana mamma ir ok, kā mamma - ļoti gādīga un nesavtīga, dzīvesgudra, sabiedriski aktīva.
Bet es visdrīzāk saviem bērniems vairāk došu iespēju attīstībai vairākos virzienos, nekā tiku virzīta es.
Piemēram, mana mamma ir ļoti uz kultūru vērsta - dejošana, dziedāšana, teātris, opera, grāmatas, līdz ar to es saprotu, ka man bērnībā iztrūka sporta, populārās mūzikas un tamlīdzīgi.
Tas, kas bija, tas nebija slikti, bet varēja būs vēl labāk.

Es labprāt būtu bijusi attīstītāka tajās jomās jau agrāk.

Par emocionālo attieksmi - ar to ir ok, nav viņai/man agresijas, greizsirdības, kontroles, diktatorisma vai neiecietības iezīmju.

Es ar gribētu būt tāda kā mana mamma - viņa tomēr ir tik forša.. nekad nav mums ģimenē neko pārmetusi ... diezgan stilīga ... protams, mīlestības mums nav trūcis .. vienmēr uzsvērusi, ka abi bērni ir vienlīdzīgi - vispār baigi mēģina saglabāt to vienlīdzību starp abiem bērniem .. vienmēr uzraucās par to kā mums iet .. dod visu, ko vien var dot (gan morāli, gan mantiski) .. vispār mums labas attiecības .. un viņai figūra labāka kā man .. :D

Protams, ir lietas, ko es gribētu savādāk .. bet kopumā jau ir forša mamma - tāpēc es esmu forša meita :D 8)

Visas baigi grib savām mammām līdzināties. Es tieši pretēji, lūdzu Dievu, lai es nekad nebūtu tāda kā mana mamma. Bet saviem bērniem centīšos būt labākā!

Es būšu citādāka nekā sava mamma, vismaz ceru. Nē, nu tā jau viņa forša un tā, bet es zinu, ka tikai viņas dēļ mana pašapziņa ir tik zemu, cik tā ir. Ļaušu bērniem būt patstāvīgākiem un izlemt to, ko viņi grib, nevis to, ko es gribēšu (normas robežās protams :D), centīšos nebūt psiha bļāvēja par katru sīkumu, kāda ir mana mamma. Nedod dievs, kaut ko nepareizi izdarīju, tā uzreiz bļaušana - vēl tagad atceros, gāju uz skolu jaunās zeķubiksēs, nokritu un zeķubiskes saplēsu, mamma bija nereāli dusmīga, man tas liekas stulbi, jebkuram tā var notikt un tā nebija mana vaina. Tāpēc ar savu bļaušanu viņa manī iedzina nevis respektu pret viņu, kā viņa bija gribējusi, bet gan bailes. Vismaz ar to es iemācījos izcili melot - nav jau laba īpašība, bet es māku tik ļoti labi sad*rst par visu, kad vajag un kam vajag, ka bail :D jo vajadzēja jau visu slēpt no trakās mammas.

Protams, ka viņa darīja arī daudz ko pareizi un esmu par to pateicīga, bet vismaz pagaidām zinu, ka es ļoti centīšos tā, lai maniem bērniem nebūtu no manis bail.

demoiselle - zinu vienu gandrīz identisku raksturojumu tavējam - māte meitai sačakarējusi visu dzīvi, jo ļoti skaista meitene, kurai čaļu pulks vienmēr pie kājām gandrīz rozes kaisa, bet pašai baigās problēmas ar pašapziņu un tas tāpēc, ka māte vienmēr par visu bļāva.

Par mani runājot - varētu būt tāda kā mamma, kas parasti atļāvusi darīt man visu ko gribēju, biju patstāvīgs bērns, tāpēc nebija problēmas ar uzticēšanos, tomēr nezinu, kas no manis sanāks, jo gribu būt laba mamma, lai bērns man uzticas un pats nāk pie manis prasīt palīdzību, nevis būt aurojoša māte, kas zvana ik pēc piecām minūtēm, bet zinot manu nervu sistēmu, man būs jācenšas ļoti savaldīties, jo man nav pacietības, bet bērnam tā ir ļoti vajadzīga.

Melotu, ja teiktu, ka gribu būt tāda kā viņa. Jā, viņa man ir vismīļākā, jo ir vienīgā, bet nevarētu teikt, ka viņa ir vislabākā. Protams, ir lietas, ko viņa ir man devusi un tādu ir daudz. Tāpat zinu, ka vienmēr varu vērsties pie viņas ar padomu, taču viņa nekad nemācēs dot padomu attiecībās. Tāda atbalsta man no viņas puses nav. Tāpat es nekad nevarēšu piedod viņai to, ka tad, kad mācījos 4.klasē viņa pameta mani un manus brāļus vienus. Vecākajam toreiz bija tikai 15mit. Kā rezultātā nonācām internātskolā. Tāpat bija periods (2 gadi), kad nemaz nezināju, kur viņa ir un ko dara, un vai viņa vispār ir dzīva. Toreiz viņa ļoti smagi pārdzīvoja šķiršanos no tēva, pat līdz pašnāvības mēģinājumiem. Bet tas nedeva viņai nekādas tiesības mūs pamest. To es viņai nekad nevarēšu piedot. Tāpēc man bija zema pašapziņa un grūtības veidot jebkādas attiecības ar cilvēkiem. Vienīgais labums tajā visā ir tas, ka man ir no kā mācīties nepieļaut kļūdas. Es nekad nespētu tā nodarīt pāri savam bērnam.

Kad būšu mamma es gribētu, lai man ir dažas īpašības kuras piemīt manai mammai, bet vispār es gribētu būt savādāka.
Gribētu, lai mani bērni man varētu uzticēties arī kā draugam, jo ar manu mammu man nav šādas attiecības.
gribētu, lai viņi savas emocijas izrādītu, nevis mēģinātu noslēpt asaras kad ir grūti, jo es mammas priekšā nevaru būt vāja, jo tā mēģinu pasargāt viņu no uztarukuma, bet es gribētu bērniem just līdz jebkurā dzīves situācijā :)
Laikam tomēr vairāk gribētu būt savādāka, nevis līdzināties. Bet mana mamma nekad uz manīm nav bļāvusi, un pacēlusi roku_ šīs īpašības es ceru pārņemt no viņas :)

Al Qaeda
es ļooti gribētu būt tāda mamma kā mana!!es kā draudzenes, varu stāstīt visu, kas uz sirds..
man ir tiešām pati superīgākā mamma pasaulē!

Man tieši tādas pašas domas :)

Pavisam noteikti negribētu būt tāda mamma, kāda ir manējā, mani bērni nav pelnījuši tādas šausmas un nervu bojāšanu.

Noteikti gribētu tikpat laba mamma, kā manējā-reizē visu ļauj, bet reizē ir respekts.
nezinu, kā to izdarīt. nezinu, kā viņai izdevās tik labus bērnus izaudzināt :)

Es gribētu būt ne tikai laba mamma, bet arī draudzene, kas uzklausa, dod padomu, nevis nosoda, par katru lietu, ko bērns izdara nepareizi. aij, šī vispār ir diezgan sāpīga tēma.

demoiselle pateici pilnīgi precīzi manas domas un pat situācijas līdzigas. 100% tāpat domāju :D.

Mani mamma bērnībā neucināja un arī mēdza bļaut, bet tas laikam aiz nerviem - viņai bija bail, ka kaut ko ne tā izdarīsim, kaut kas slikts notiks. Tikai tad, kad man bija kādi 17 gadi, viņa sāka norimties. Tieši dēļ tām atmiņām par bļaušanu es laikam centos visu izdarīt pa labam.
Citādā ziņā viņa bija brīvdomātāja. Gribi rozā matus? Nokrāsosim. Gribi apzīmēt sienas? Zīmē.
Mācības nekontrolēja un pirms kāda gada ar sasarkušām acīm atzina, ka neesot pamanījusi mani, es tik mierīgi un klusi pati savā nodabā esot izaugusi. :D Es arī noteikti gribētu bērnus audzināt brīvā, radošā garā, bet pakontrolējot vairāk mācību procesu un arī liekot iet uz pulciņiem. Vairāk nav pie kā mammai piesieties :)

Es visu laiku par to aizdomājos un NĒ, es ļoti ļoti Negribētu būt tāda kā mana mamma!! Es vēlos būt saviem bērniem ne tikai mamma, bet arī draudzene!! Es nevēlos viņiem aizrādīt par katru sīkumu, kā to dara mana mamma, pat ņemot to, ka sen vairs neesmu pusaudze! :D Es vēlos sniegt bērniem jēdzīgus padomus, jo diemžēl mana mamma nekad man nevarēja ieteikt ko darīt labāk... ai, sāpīga tēma! :D :) Bet es tiešām domāju, ka būšu saviem bērniem labāka mamma, nekā mana mamma bija man gan bērnībā, gan tagad....

Vispār nevaru iedomāties sevi kā mammu :D Bet ja nu tomēr, tad labprāt būtu tāda kā manējā mamma, kas man ir kā draudzene. Viņa mani neaudzināja ar bāršanas un garu paskaidrojumu metodēm, bet radot labu piemēru ar savu rīcību un uzvedību. Vienīgais, ko būtu vēlējusies, lai ieaudzina manī lielāku pārliecību par sevi, saviem spēkiem un mazliet ātrāk radina pie patstāvības.

Un vēl - manuprāt, mamma ļoti pareizi audzināja mani, kad biju pusaudze - nevis nelaižot uz tusiņem, bet uzticoties man, ka daudz nedzeršu, nesākšu pīpēt un zināšu pati, kad nākt mājās:D Visu bijām izrunājušas un man bija savs viedoklis, kas ir labs un slikts un pati sapratu, ko man vajag. Nevis kā citiem, kuriem mammas visu aizliedza - tiem bija tā, ka to aizliegto augli visvairāk arī gribējās un radās konflikti ar vecākiem.