agrāk baigi centos piedomāt pie tā, ali tas, ko velkāju, arī kaut ko par mani pateiktu un, protams, arī labi izskatītos un būtu interesants. Biju tāda nedaudz mākslinieciska, hipijiska, brīva stila piekritēja. Pirms tam bija arī sportiskā, cacīgā stila laiki. Bet tiešām - atkarīgi no tā, kādā dzīves periodā biju, vai nu baigi filozofiskais laiks, vai arī ļoti pārlieciāta par svei, vai vnk visu piedrāzt (tad bija tas reperīgi sportiskais ar lielāk kapucēm, pļūteņbiksēm :D ). Šobrīd pārāk par apģērbu nedomāju. Vnk ieraugu kaut ko, kas man patīk un nopērku. Bet šā vai tā esmu ievērojusi, ka manām drebēm ir tāds nedaudz raksturiņš jeb ''attitude''. Ir dažas tiešām meitenīgas un koķetas kleitiņas, daži ''fuck off'' krekliņi. Apavi gan man gandrīz visi ir bezpapēžu. Tikai uz ballītēm dažreiz uzvelku papēdenes. Man vnk neērti, jo šobrīd visi draugi tādi anti papēdnieki + arī īsāki par mani. Bet ļoti patīk elegantas ofisa kleitas un tā. Taču nedomāju, ka man dzīvē pārāk bieži nāksies tādas vilkt, jo espējams darbs būs krietni savādāks.
Taču visērtāk jūtos tādās ''ceļojuma'' drēbēs - brīvās, ērtās, taču joprojām sievišķīgās. Bija man viens tāds mīļākais krekliņš, kuru vsp humpalās pa latu pirku, un kurā visērtāk jutos kā personība. Tāds gaiši bēšs, nepārāk garšs, brīvi krītošs un ar viegliem volāniem uz pleciem. Bet damn it, saplīsa. Tagad jau ilgi nevaru vairs jaunu ''ideālo'' krekliņu atrast :D
Ļoti, ļoti patīk kā Celine (Julie Delpy) izskatījās filmā Before Sunset. Tāds arī apmēram ir mans stils un tā arī jūtos vislabāk.
Bet vsp man šķiet ļoti forši, ja cilvēks savos tīņu gados iziet visādām interesantām subkultūrām un stiliem cauri. Nedaudz žēl, ak neieslīgu kādā baigajā pārdomu un skumju periodā un nesāku velkāt gotiskas vai emo drēbes. Būtu interesanti atcerēties :)