Nekas nav nemainīgs un nemainās tikai tas, kurš negrib redzēt progresu un evolūciju. Galvenais ir visu darīt secīgi un savā laikā, izmantojot no katra dzīves etapa to, ko tas var sniegt.
Esmu izgājusi daudzu stilu etapus, par to jau daudz iepriekš biju rakstījusi. Pēdējais tāds etaps beidzās pirms nedaudz vairāk kā gada, kad ilgstoši un pastāvīgi biju ģērbusies rozā krāsā. Par to stilu varētu sarakstīt veselu brošūriņu, tas nebija īsti ne sweet lolita, ne cacu stils, nedz arī Bārbiju attēlojums. Tas bija tāds sajaukums, kā izpausmes brīvība, pamatā vairākums bija pieraduši rozā krāsu redzēt uz blondīnēm un tumšmatēm, tāpēc vēlējos sabiedrībai parādīt, ka stereotips par rozā krāsu vs rudiem matiem ir samērā aplams. Veiksmīgi to arī biju rādījusi, neskatoties arī uz diezgan pretrunīgām reakcijām, bet patiesi prieks bija, kad sabiedrībā pazīstamie mākslas cilvēki to varēja novērtēt.
Ja kādam interesē lasīt manus komentārus, tad visnotaļ būtiski ir saistīt ģērbšanās stilu ar psiholoģiju, un dzīves uztveres filosofiju. Neapšaubāmi ģērbšanās stilu ietekmē arī vecums. Lai arī šodien vecuma ierobežojumi kļuva samērā lojāli, neapšaubāmi ikvienam no mums ir priekšstats kā ģērbjas kāda konkrēta vecuma perioda pārstāvji. Pilnīgi saprotami un loģiski - jo vecāks cilvēks, jo konservatīvāks, nopietnāks ir viņa ģērbšanās stils, jo to pieprasa ne tikai atbilstība savam vecumam, bet gan arī darba specifika. Jo pieaugušāka kļūst sieviešu dzimuma pārstāve, jo vairāk parādās elegances un sievišķības, savas seksualitātes apziņa.
Savā veidā mana pēdējā "rozā stila" izpausme bijusi arī kā apziņa tam, ka sāku pieaugt, ka man ir pēdējais laiks izdarīt kaut ko tādu, ko nevarēšu izdarīt ar savu stilu vēlāk... tad, kad man būs 35 un 40, un 50 un 60. Tā kā mans "jājamzirdziņš" ir stereotipu apšaubīšana un dzīvošana pēc saviem principiem, izmantoju savu periodu tam, lai nedaudz "izjauktu" radušos stereotipu, ka rozā krāsu redz jāvalkā tikai blondīnēm un tumšmatēm.
Skatoties savas bijušās bildes, ir neviltots prieks par toreizējo uzdrīkstēšanos.
Kā viss mainījās un kā nonācu pie šodienas ģērbšanās stila?
Vienā dienā pamodos un ieraudzīju spogulī citu cilvēku. Kaut kas bija mainījies... ieraudzīju sevī seksualitāti, sievišķību, eleganci un sapratu, ka mans ģērbšanās stils vairs nesader kopā ar to dvēseles stāvokli un to, ko ieraudzīju spogulī.
Pāris nedēļu laikā visa garderobe tika izrevidēta un nomainīta. Pakāpeniski sāku pētīt, kādas tad sievietes varētu rādīt man piemēru, to atbilstību, kā jūtos un kā sevi redzu. Ņemot vērā manu netipisko ārieni, to, ka pat iepriekšējos stilos cilvēkiem vairāk saistījos ar pagātni nevis ar tagadni, jau labi zināju to, ka piemērus jāmeklē pagātnē. Paspēlējos nedaudz ar dažādām frizūrām, saliku publiskai apskatei un lasu atsauksmes - atgādini franču aktrisi, kā no 50.gadiem, un ļoti daudzi piefiksēja līdzību ar aktrisi B.Bardo. Sāku pastiprināti pētīt 50.un 60.gadu sieviešu tēlus, sāku pastiprināti interesēties par Bridžitu Bardo un jā... esmu atradusi to iedvesmes avotu. Patiesi esmu aptvērusi, ka man piestāv vislabāk kupli, nedaudz haotiski seksīgi, izpūruši mati, augstās "babettas" frizūras, acu izcelšana un 60.gadu franču sieviešu modes un stila elegance.
Neslēpšu, ir patiesi glaimojoši, kad tev izdara komplimentu, pasakot, ka izskaties pēc francūzietes :)
Šodien man ir 26 un turpmāk ceru palikt un attīstīt šo franču retro modi, pasniedzot sevi kā lēdiju.
436
