Tiešām jau simts reizes ir rakstīts šeit par šo pašu tēmu, bet nu labi, lai iet vēlreiz mans viedoklis - par šo tēmu man vienmēr ir, ko teikt :)
Es pilnīgi noteikti varu teikt, jā. Man ir labākais draugs. Mēs kopā pavadām laiku, runājām par visu, ko var un nevar iedomāties, kopā ballējamies, pēc darba mēdzam sazvanīties, braucam ciemos viens pie otra ģimenēm, pārspriežam savas attiecības, kopā paklusējām un visskaļāk izsmejamies. Mēs esam ļoti saraduši viens ar otru, zinām, ka varam paļauties kā ne uz vienu citu un domājam ļoti līdzīgi. Ar ko mūsu attiecības atšķiras no pāru attiecībām? Ne man, ne viņam nekad (draudzējamies 7 gadus) nav radušās seksuālas domas vai vēlmes attiecībā vienam pret otru. Esam par to runājuši un secinājuši, ka tieši šis aspekts mūsu attiecības padara tik unikālas un tuvas. Man nekad nav bijis vecākais brālis, bet es zinu, kāda ir sajūta, kad tāds ir. Vai mūsu attiecības netraucē attiecībām ar pretējo dzimumu? Šobrīd nē. Esmu precējusies, manam draugam ir pastāvīgas, stabilas attiecības ar lielisku meiteni (manu bērnības draudzeni) un mēs ļoti daudz laika pavadām četratā. Nevarētu gan teikt, ka tik gludi ir gājis vienmēr – ar viņa iepriekšējām draudzenēm ir bijis visādi. Viņas ir bijušas greizsirdīgas uz mani, es esmu bijusi greizsirdīga uz dažām no viņām, bet nevis tāpēc, ka gribētu ieņemt viņu lomu, bet gan tādēļ, ka ir bijusi sajūta, ka viņas mani mēģina izstumt mana drauga dzīves. Ar ko atšķiras draudzība ar vīrieti no draudzības ar sievieti? Pašos pamatos ne ar ko, atšķiras draudzēšanās ar dažādiem cilvēkiem. Šajās attiecībās es visvairāk novērtēju sava drauga prasmi paskatīties uz lietām objektīvi, ne tikai no manis aizstāvošās pozīcijas, un pateikt, kad es kaut ko daru galīgi garām, vienlaikus ļaujot man just drauga plecu un atbalstu. Mans draugs ir daļa no manas ģimenes un ir gluži vienalga, kas viņam vai man starp kājām.
29
