Sibīrija

Visos karos, visos laikos sievietes bijušas varotas. Arī mūsdienās, kur notiek karadarbība, diemžēl :(

Jā, mana omīte tur bija, jo it kā esot palīdzējusi, atbalstījusi "valsts ienaidniekus", t.i. mežabrāļus.
Veda ar lopu vagonu, dzīvoja tur cietumā, baisos apstākļos, bija piespiedu darbs drausmīgos mīnusos, kā rezultātā viņai bija nosalis un amputēts puspirksts vienai rokai. Pašiem bija jādomā par ēdienu, tāpēc zemē stādīja kartupeļu mizas, lai kaut ko varētu izaudzēt. Cik atceros no stāstītā, viņa tur sākumā izdzīvoja tikai tāpēc, ka kāds vietējais esot iedevis savu mēteli, savādāk būtu nosalusi līdz nāvei, jo šeit no Latvijas viņu aizveda plānā kleitiņā..
Man patiesi tik žēl, ka nedzirdēju vairāk viņas stāstu, un daudz ko nepiefiksēju.

Arī mans vectēvs tika izsūtīts. Tāpēc, ka viņa ģimene bija turīga - bija liela māja, lielas platības ar mežiem.
Viņam bija 11 gadi, kad tika izsūtīts un ja nekļūdos tas bija 1949.g. Viņš man sliktās lietas stāstīja mazāk, tāpēc ka viņš tās nevēlējās atcerēties. Bet cik noprotu nemaz tik slikti viņiem tur nav gājis. Sākumā bija grūtāk, bet pēc tam vecāki paši ar savām rokām uzcelā mājiņu, iekārtojās. Strādāja un dzīvoja jau normāli. Kad viņam bija 18 gadi viņš varēja atgriezties LV. Protams, ka viņa mājās dzīvoja jau citi cilvēki un bija savākuši arī mežu. Pēc vairākiem gadiem viņš atguva daļu no meža un kompensāciju par māju un atlikušo meža daļu.

Manu vecvecmāmiņu neizsūtīja(dzimusi 1918.gadā - vēl dzīva :) ), jo viņa bija kalpone, bet ģimeni pie kuras viņa strādāja gan. Vectētiņu izsūtīja, jo viņa tēvs esot bijis politiski neuzticīgs. Esot bijis tik auksts, ka pats šņabis bijis kā želeja.. Traģiski šie stāsti vispār.

man zināma sieviete stāstija, ka viņas vecmammu, viņas mātes un tēva priekšā varoja karavīri, cik tas ir drausmīgi, neko nevarēt izdarīt, neko palīdzēt savam bērnam, pat nezinu, kuram lielāka trauma no tā visa.

arī mana vecmamma tika izsūtīta, kā bērns, nodzīvoja tur nepilnus 20gadus, atgriezās precējusies ar grieķi, skarbi bijis, domāju, tas ir neizsakāmi, ko tie cilvēki piedzīvojuši, pārdzīvojuši...

Manos rados neviens netika izsūtīts, Taču vienmēr paticis paklausīties veco cilvēku stāstus par tiem šausmu laikiem. Par ko vienmēr priecājos-neskatoties uz tur piedzīvoto un pārdzīvoto ārprātu, viņi visi ir/bija kļuvuši par gaišiem, priecīgiem, labestīgiem un optimistiskiem cilvēkiem.

uz Sibīriju netika neviens izsūtīts, bet Salaspilī ir pabijuši vairāki ģimenes locekļi. viens neatgriezās.

daļu manu senču vajāja Krievijā pirms kara, jo nāku no ļoti turīgas ģimenes, kuru gribēja iznīcināt. viņi tur pameta muižu, naudu un "biznesu" un atbrauca uz Latviju, lai paslēptos no komunistiem te. tā arī palika te.

vispār karš tas ir briesmīgi - parastie ļaudis tajā vienmēr ir ļoti lieli zaudētāji neskatoties uz kara iznākumu.

Man gan vectēvs, gan vecmamma bija izsūtīti uz Krievijas austrumiem 1949. gadā. Abi mani vecvecāki iepazinās Sibīrijas apmetnē (?), nometnē.
Vecammas ģimeni izsūtīja kļūdas dēļ, jo tos cilvēkus, kas bija sarakstā, nevarēja atrast, lai cik briesmīgi tas nebūtu, vecmammas ģimen trāpījās pa ceļam- kaimiņos. Tādēļ represijas tika vērstas pret viņiem. Savukārt, vectēva ģimenei piederēja krogs un lielas saimniecības, tādēļ viņi bija pirmie sarakstā.
Man vairāk ir stāstīts par pašu garo ceļu, kurš bija ļoti grūts, daudzi cilvēki mira vagonos, tos vienkārši izmeta, tāpat ar dzemdībām. Par pašu galamērķi mazāk, daudz darba, aukstums, bet visam pa vidu vecevcāku iepazīšanās stāsts.

druaga vecotēvu izsūtīja, jo viņš bija mācītājs, kas, protams, tajā laikā nebija pieņemams...

Manus vecvecākus neizsūtīja, vectēvs, cik zinu, puika būdams, kaut kādā veidā bija izbēdzis un noslēpies. Bet nu šo faktu viņam būs jāpārprasa.