Aizvakar bija traģiska diena,pakritu bezcerībā kā tā var neiet.Man lielummānīja,parasti cilvēki stāda sev parastus mēŗkus,labs darbs un mašina,māja untmldz,tad es sev stādu nestrādāt un 10 mašīnas un 5 mājas,pēc līdzības kaut ko tādu apmēram:D
Un izvēlējos es vienkāršu filozofiju-miršu ceļā vai arī sasniegšu savu sapņu ideālo dzīvi,kuru vēlos dzīvot,nekādos variantos negriežu nost no ceļa,jo tā parastu cilvēku dzīve mani neiedvesmo.Vajag būt tā-pilnas kabatas ar 500Ls naudas zīmēm un 100% brīvība.Un ja vēl pirms 2 dienām,likās kā var nesanākt,tad šodien jau viss norm . Esmu novērojis,ka man visas lielākās izaugsme dzīvē ir pēc lielākās bezcerības.Kad esi bezcerībā un pakritis,galva sāk strādāt ar 300 000km/s ātrumu,un risinājumi,iespējas paši no sevis parādās.Sanāk,ka ikdienā mēs guļam un sāpēm ir robeža,kad sasniedz šo robežu tad pamostamies.Principā tā jau varētu būt,vieglāk izejot no sāpēm kaut ko sasniegt,kā vienīgi pēc cukura ejot.Ceļš pēc cukura nav tik stipra motivācijā,kā tad kad tev pārbrauc pāri un tev jāatrod risnājums:)