Iet ciet???

Es tevi saprotu ļoti labi, bet te par to nerunāšu.

Ja vēlies, vari uzrakstīt privātu vēstuli.

oho, un man likas, ka es te vieniga juku prata pedeja laika :D Varbut saistits ar maiju kalendara pedejiem metriem, cilvece iet sviesta :D

Arī man tā ir, bet jau vairākus gadus. Tieši par savu un savu tuvinieku nāvi. Pretīgi.

Visiem jau reizem uznaak stulbums galva,bet tas pariet.
Vislabak izrunaties ar kadu tavu tuvu labu draugu, kas spes dalities ar tevi,mierinat :)
izmanto nomierinosas dziesmas:)bus jau ok!

da man ar tā ir, jo es vispār diezgan paranoiska un nervoza. bet vsp nāve, tāpat kā dzimšana ir cilvēka dabiskā tieksme. kkur lasīju, ka dziļi zemapziņā cilvēki pēc savas nāves tiecas jeb gaida vai kaut kā tā. negribu tagad te par tādu nopietnu tēmu samuldēt, bet vsp jā, tur jāskatās dziļāk cilvēka kā tāda psiholoģijā.

Man gan pedeja laika, ne par navi tikai, bet vispar visadas sliktas domas, jo ir svarigs periods dzive un bail visu salaist dēlī. Pilnigakais trakums galva, pedejas dienas gan meginu visu "palaist vaļā" un nomierinat sevi kka. Tā teikt, nemt dzivi mazliet vieglak, nez gan uz cik ilgu laiku. :(
Vispar tas sliktas domas ir diezgan liela problema, butu interesanti ko kads psihologs par to teiktu. :)

Bet pēdējā laikā tas ir ļoti regulāri, vismaz reizes 8 dienā. Un kad tādas domas man ''ielec'' prātā,es nespēju no viņām tikt vaļā, es nespēju sākt domāt par kaut ko citu. Tāda sajūta,ka kāds grib,lai es domātu tādas sliktas lietas :@

nu nesāc tagad tikai domāt, ka esi ''possesed'' vai tuvojies šizofrēnijai. tad točna prātā sauksi. bet, kad tev tādas ''sliktās' domas prātā ienāk, tu no tām gūsti gandarījumu vai drīzāk pārmāc bailes, riebīgums?

Uzmetas zosāda, paliek bail un velk uz pinkšķi.Tāda sajūta,ka melna ēna sliecas pāri.

Tad jau smagi,dodied pie psihologa:)

Es, piemēram, domāju, cik maksā kapa vieta... Vēlos gulēt blakus saviem mīļajiem, nevis kur citur, tādēļ jau labu laiku domāju par to. Ja nebūtu pārāk dārgi, tad labprāt iegādātos, jo ģimenes kapu lauciņā vairs vietas nav, bet blakus ir brīvs. Un tā nu es domāju, ka vajag paspēt iegādāties. Par nāvi arī domāju ļoti bieži, esmu lūgusi Dievu, lai ņem mani, kad citiem tuviniekiem ir slikti. Arī mašīnā braucot vienmēr domāju, kā tas būs, ja izleks zvērs priekšā, ja būs avārija - kā un vai spēšu reaģēt, kā tas varētu būt utt. Arī ikdienā iedomājos, kā būtu, ja sprāgtu gāzes sistēma - vai māja sabruktu un visi aizietu bojā vai tomēr nē. Arī ejot pa ielu katrs jocīgais pretīmnācējs rada domas - a ja nu viņš man iedur nazi ribās, iebliež pa galvu. Lūk tas nav normāli, zinu. Bet padarīt neko nevaru - ir tādas domas un viss.

Tad jau tas ir tikai normāli?

Man liekas, ka principā tas nav gan normāli. Bet es šo savu domāšanu mainīt nespēju un varbūt pat arī negribu, jo dzīvei jēgu neredzu, līdz ar to savas domas varu šādā veidā izskaidrot.

Tev, visdrīzāk, ir bail pazaudēt savus mīļos. Vai pavadi pietiekami daudz laika ar viņiem kopā?

u tad viss ir čiki piki. mēs kļūstam vecākas, nopietnākas un ar lielāku atbildības sajutu, varbūt tas tāds instinkts izanalizēt visus sliktos variantus, lai sevi sagatavotu. Man jau šķiet, ka par to iedomājas daudz maz visi, vrb tie čillākie cilvēki nē. Arī es agrāk, piem., dievināju lidot ar lidmašīnu, bet tagad vienmēr pirms tam visādas spēcīgas doma spar avārijām un tā. Ir palicis bail no tik daudzām lietām. Sūdīgi, daudz ko nevaru izbaudīt, bet nu tas mani par potenciālu trako nepadara.

Vot man pašai no nāves bail nav. Bet baidos zaudēt kādu no mīļajiem.

bet, ja tevi šīs domas tiešām biedē, tad aizstaigā līdz psihologam, parunā. tomēr lielāka pieredze kā mums, cosmo tarkšķēm.

Salvatore savā pirmajā komentārā izsaka manas izjūtas..Man nav tā, ka gluži vienmēr, bet nu tāpat uznāk..

Man arī bieži sanāk domāt nelāgas(tajā skaitā par nāvi) domas. Agrāk vienlaikus ar šīm domām līdzi nāca trauksmes sajūta, tagad, kaut kā sanāk sadzīvot ar savu prātu. Ja kaut kas ienāk galvā, tad to domu izdomāju līdz galam, nevis sāku prātot- akmansdievs, kas ar mani?

Tev pašai jāskatās, ja savas domas spēj kontrolēt, tad varbūt pietiks ar kādu nomierinošu līdzekli, ja nespēj un Tev sāk šķist, ka prāts vada Tevi, tad jālūdz mediķu palīdzība.

nav ta,ka esi ieciklejusies uz to naves padarisanu, tapec ar tik daudz doma?