Neizdevusies dzīve?

Pilnīgi piekrītu par to, ka ik pēc kāda posma iestājas lūzuma punkts. Kā savādāk lai izskaidro http://en.wikipedia.org/wiki/27_Club Tikai sakritība? Neticu. Man 22os gados bija šāda krīze, kad gribēju visu pamest un sākt no jauna, bet nepadevos un tagad viss iet kā smērēts. :) Ilze2, iesaku aprunāties ar saviem tuvajiem un kārtīgi apdomāt visu - nesasteidz lēmumus, kurus iepējams vēlāk nožēlosi.

3 Piemēri.
1) Man viens draugs strādāja valsts iestādē par projektu vadītāju savā specialitātē, kurā ieguva augstāko izglītību. Saņēma 500 uz rokas arī krīzes gados, darba auto, utt.. Bet viņam tas nepatika. Aizgāja. Tagad maļās pa pelniem. Viņš pabeidza būvniekus un, jāsaka, ka būvnieki ir vieni no masu produkcijām Latvijā.
2) Līdzīgs stāsts par otru draugu- beidza RTU(vai LU, nekad neatceros) ekonomistus, 5 gadus strādaja bankai līdzīgā iestādē, bet jau gadus 3 ir noskaidrojis, ka tas viss viņam nepatīk. Kas tas nav tas, ar ko viņš grib dzīvē nodarboties. Un pusgadu jau mēģina- atkārtoju- mēģina atrast jaunu grūdienu- jēgu dzīvei. Domāja braukt uz Āfriku brīvprātīgā darbā, domāja, varbūt iet ko jaunu studēt. Gāja uz visādiem mistiskiem kursiem. Neko neatrada. Es mēģināju viņam no Anglijas palīdzēt atrast kādas iespējas aizceļot pasaulē(sevis meklējumos). Kaut kā nejauši atradu internetā kādu latviesu organizētu braucienu- ieteicu un viņš teica jā.. Ar domu, ka nopirks biļeti vienā virzienā. Izrādās, ka ir pat īpaša mājaslapa.. http://www.avanturisti.lv/- bet nu redzēs kā viņam ies. Drīz brauk prom.
Un 3) Es pats. Strādāju no 15mit gadiem. 22 gados pabeidzu augstskolu. Treknajos gados nodzīvoju labi, pēc treknajiem nokritu. Nokritu tā, ka sapratu, ka Latvijas izglītības sistēma ir būvēta uz puņkiem un reāli netiek kontrolēta. Ekonomisti, finansisti, vadītāji, ārsti tika ražoti bezjēgā, kā rezultātā vienā jaukā dienā viss Tevis(un citu labu studentu) ieguldītais darbs var izrādīties lieks. Un nu jau kādu laiku mani nomoka tā pati problēma, jo, lai gan esmu izglītots, ar labu darba pieredzi, labām atsauksmēm, es nezinu, ko es gribu darīt šai dzīvē, man nav ne mazākās jausmas, kur es būšu pēc gada, vai diviem. Tas ir nomācoši. bez darba nav cilvēki bez izglītības, bet cilvēki, kuriem ar savu izglītību nav vietas Latvijas darba tirgū.

un visbeidzot - Manas māsas vīrs(ne latvietis) pabeidza Londonā inženierus. Un tagad pelna maizi tirdzniecībā(un, jāsaka, ir sasodīti labs). Jo saprata, ka viņš negrib būt inženieris..

Bet es esmu pilnībā pārliecināts, ka, jo īpaši Latvijas situācija ir tāda, ka 86% cilvēku nemaz iedomāties nevar, cik ļoti viņu dzīve mainīsies tuvāko gadu laikā. Pat tie, kas domā, ka savā arodā, darbā vai patreizējā darba vietā valda stabilitāte.

Vēlies sākt ko no jauna? Galvenais ir sākt.. Un pat nav svarīgi, ko īsti. Jo ne no Tevis būs atkarīgs, būs tā profesija derīga, vai nē..

Ak jā.. es ne pirmo reizi mūsu paaaudzi- 80tajos gados dzimušos saucu par zudušo paaudzi. Tādu pašu kā mūsu vecvecāki. Viņu lielākā daļa uzauga absolūtā haosā, kad nule kā sveša vara uzspieda komunismu, liela daļa bez tēva, liela daļa - ar svesām uzspiestām tradīcijām.

Un tagad ir līdzīgi. Mūsu vecāku paaudze- 40- 60mit gadus vecie sačakarēja visu, ko vien Latvijā var sačakarēt. Rezultātā cilvēkiem nav ne jausmas, kas notiks rīt.

Es personīgi, jo īpaši no ārzemju prizmas skatoties, tādai Latvijai vairs nedodu ne 10mit gadu. Pat neskatoties uz mūsu veiksmes stāstu. Jo, kad veiksmes stāsts patiesi sāksies, te pāris mēnešos saskries tik daudz indiešu un ķīniešu, ka jaunas valodas zināšanas būs atkal jau vajadzīgas pirmkārt tiem palikušajiem latviešiem.. Nu daudz ne.. tikai pāris miljoni..

Parakstos zem Excite vārdiem un pat nedzīvoju citur..

Domāju, daudziem tā ir. Un daudzi joprojām strādā tur, kur nepatīk. Bet katrs savas laimes kalējs. Un vienalga kāda situācija valstī, svarīgi domāt par savu dzīvi. Un to uzlabot. Es arī nezinu ko gribu, darba nav. Augstskola nepabeigta. Čakars dzīvē, bet nu tāpat kā mezgli tiek atpinķerēti, tā arī dzīve jāpinķerē.

Es ieteiktu meklēt harmoniju ar sevi. Tas ir vienīgais ceļš- meklēt savu būtību. Jo nu darbs kādreiz vienmēr beigsies, bet būtība gan nebeigsies. Izmēģini visu ko. Turklāt tev ir izglītība, ar to jau daudz ko var pasākt.

Man gribētos uz ārzemēm. Sirds tā vien velk.

Bet es arī domāju, ka Latvijā ir daudz stipru cilvēku, kuriem jāapvienojas, lai notiktu izmaiņas. Es ticu, ka valsts izķepurosies, jo mēs tomēr varbūt esam depresīvi, bet sirdī samērā gaiši cilvēki. Un tā ir liela vērtība. Un ir jau svarīgi ticēt pašiem sev, kas tad ticēs, ja ne mēs paši.

Rekā, domāju, ka es te vienīgais peros ar savu profesijas izvēli. Man vēl 2 gadi līdz rezidentūrai un šaubas par šo savu medicīnas profesiju ik pa laikam pamoka. Pēc sarunām ar pieredzējušākiem cilvēkiem sapratu, ka vajag tomēr pabeigt to, kas iesākts, jo vismaz būs diploms kabatā. Savādak lēkājot no vienas vietas uz otru, var palikt bešā.

Būtību tas neatrisinās nekādā gadījumā. Piekritīšu Annai, ka pats svarīgākais ir atrast un saprast sevi. Nav nozīmes tam, kā iet citiem, ko domā citi. Vienīgā lieta, kam ir nozīme, ir mūsu pašu dzīvei. Esmu piefiksējis , ka daudzi tik ļoti uztraucas par to, ko padomāsi viņu vecāki, draugi, radi, utt., bet aizmirst par to, ka savu dzīvi dzīvo paši, savu laimi meklē paši. Ir jāatrod to, kas sagādā prieku un aiziet uz priekšu :)

Ilze2, varu parakstīties zem katra tava uzrakstītā vārda - ir izglītība, darba pieredze medijos, vecums gandrīz tāds pats kā tev, un arī jau kādu laiku domāju, ka tas viss man riebjas, ka jāmaina viss. bail jau ir, bet kad iedomājos, ka visu mūžu šajā nozarē būs jāstrādā, vēl baisāk kļūst... ļoti labi tevi saprotu!

Man ir 27, joprojām nezinu, ko vēlos, jo palielam nekas nepatīk un neinteresē. Lūk, tas ir skumji!

Zinu precīzi,ko dzīvē vēlos vienīgi vienu mēŗki nevaru sasniegt jau 3 gadus.Brīžiem liekas jūku prātā,vai arī jau sen esmu sajucis.Bet nu viss ir izlemts,vai nu mirstu ceļā vai sasniedzu.

Pievienojos Dakteris komentāra otrajai rindkopai, lai cik rakstītais klišejisks un daudzkārt dzirdēts nešķistu, tomēr tajā ir tik daudz patiesības:) Arī šis pats forums dažkārt mēdz būt tāāds stereotipu koncentrāts, prātojot, kas ir/kas nav prestiži, mēģinot skaidrot, cik daudz, kas un kā jāstrādā utt. u.tjp. Brīdī, kad saņemsies drosmi apšaubīt tos punktus, kas it kā cilvēku padara veiksmīgu, bet ir klajā pretrunā ar to, ko Tu pati vēlies darīt un atbrīvosies no sabiedrības iedomātajām gaidām, redzēsi, kā dzīve pati Tev sakārtosies:)

Bet ir arī otra puse - neviena profesija nav bez savas garoziņas, un nekur nav garantijas, ka, mainot to, Tu pēc pāris gadiem atkal nenonāc tādā pašā pārdomu situācijā:)

Vai tā var būt, ka cilvēks 26 gadu vecumā vēl nezina, ar ko viņam dzīvē jānodarbojas - kāda ir viņa misija.

JĀ, var. Manai māsai ir 2 augstākās un darbojas tāpat 3.sfērā

Vēlies sākt ko no jauna? Galvenais ir sākt.. Un pat nav svarīgi, ko īsti. Jo ne no Tevis būs atkarīgs, būs tā profesija derīga, vai nē..

+++