Es pat īsti nezinu, ar ko sākt.
Esam attiecībās jau kādu laiku, ir kopīgs bērns. Dzīvojam kopā. Mīlam viens otru un gribētu novecot kopā.
Bet viņam ir spēcīgs mazvērtības komplekss. Viņš nevienam tā īsti līdz galam neuzticas, zinu, ka iekšēji uzskata sevi par neveiksminieku. Tas viss nāk no viņa bērnības. Vecāki izšķīrās ļoti agri, kad bija vēl pavisam maziņš. Cik sapratu, tika bieži iekaustīts par nedarbiem no abu vecāku puses. Uzaudzis bez tēva. Tēvam cita ģimene, kurā aug viņam divi pusbrāļi. Tēva ģimene dzīvo patiešām labos apstākļos un par naudu sūdzēties nevar. Savukārt viņa mamma vnm pa dzīvi situsies pati. Ir izrādījis greizsirdību uz vecāko pusbrāli ( viņiem 4 gadu starpība) tieši tāpēc, ka viņam viss ir - ģimene, firmas apģērbi, jaunākie telefoni utt. Tēvs naudu arī manam vīrietim ir devis diezgan daudz. Taču viņam ir tās iekšējās bailes, ka viņu atkal nodos.
Par to visu aizdomājos, jo tikko bija saruna ar vīrieša tēvu pa telefonu, kurā viņš man izkratīja sirdi. Tēvs pārdzīvo, ka nav bijis labs tēvs, ka ir darījis pāri. Viņš teica, ka vienīgais glābiņš viņam esmu es. Vīrs pēdējā laika ir kļuvis ļoti kluss, noslēgts un ass.
Par ārstiem runāt nav jēga, esmu jau mēģinājusi.
Ko es varu darīt, lai viņam psiholoģiski palīdzētu atkopties?
Es viņu vnm palielu par labu darbu vai lēmumu. Bieži saku, ka viņš man ir pats labākais. Es viņi ļoti mīlu. Mums ir kopīgs sapnis - lai mums ir laimīga ģimene.
Palīdziet, lūdzu, tikt ar to galā.
P.S. Atvainojos, ka tik gari.
23
