Aizraujošās grāmatas

Lou, es pašalik esmu pirmajās lapaspusēs, neiet uz priekšu. bet zinu, ka saņemšos uz izlasīšu. Man patīk klasika. Tev pats sākums nelikās garlaicīgs? Tas apraksts par Homo un Ursusu?

Te jau daudzas nemaz neizlasa, ko diskusijas autore jautā t.i. savā varā ieraujošās grāmatas, no kurām nevar atrauties, līdz nav tikts līdz 2. vākam nevis mīļākās vai vērtīgas lasāmvielas.

Aizmirsu, man tā bija arī ar Bada Spēlēm un Meitene ar pūķa tetovējumu 1. grāmatu. Interesanti būtu redzēt to recepti, kā jāraksta šāda tipa grāmatas, paliekoša jēga nekāda, bet tas seriāla efekts visu laiku - katra lapa ieintriģē ar nākamo.

Nē, kā reiz tas sākums vēl nē, mazliet pašķobīju seju kaut kur grāmatas vidusdaļā, kad bija pilns ar to karaļu, hercogu un citu augstdzimušo un viņu ģimeņu aprakstiem ar visādiem vārdiem, uzvārdiem, gadskaitļiem, . Tur gan gadījās brīžiem lasīt pilnīgi neuztverot neko, bet nu nācās tad vien šķirt atpakaļ un piespiest sevi koncentrēties. :)

Queen, a es nemaz nezinu, kā tas ir, ja grāmata neierauj savā varā. Ja neierauj, tad nelasu tālāk un par tādām nevaru arī rakstīt atsauksmes. Un mīļākā grāmata jo īpaši nozīmē to, ka ierauj sevī. Varbūt citām meitenēm ir tāpat. ;D

Vēl ļoti ļoti aizrāva Sniega Roze un slepenais vēdelis, par patiesiem notikumiem(kultūra), kuri risinājušies Ķīnā, kad mazām meitenēm nosēja pēdas tā, ka tās deformējās, bieži vien nopuva, jo bija nepareizi nosietas, bet ķīniešu vīriešiem visseksīgākais likās tieši mazas, pēdiņas, ar kurām sieviete nevarēja pienācīgi pārvietoties. Stāsts ir par kādu meiteni un viņas ģimeni.

Cilvēks, kas smejas, ir viena no maniem all time favourites :) Sākums, cik atceros, bija tāds savāds, bet grāmata ir burvīga.

Lou,

nu man vienas no mīļākajām grāmatām ir Eriā "Busardeli", Mičelas "Vējiem līdzi" un Remarka "Trīs draugi", bet

aizrauj, ka izlasat viņu pāris dienās vai vienkārši nevarat atrauties

tā ar nevienu no viņām nav bijis, ir ļoti interesanti, bet mierīgi var nolikt plauktā un turpināt pēc 3 dienām, kad ir laiks. Tas, manuprāt, ir 21. gadsimta grāmatu fenomens ar magnētisko efektu, ka lasi līdz 05:00 rītā, jo ir tik nenormāli interesanti, ka nevari, vienkārāši nevari aizvērt ciet, līdz nezināsi, kā beigsies.

Pēc Davinči koda izlasīšanas, izlasīju arī Davinči koda patieso vēsturi, kur ir sīki un smalki minēti fakti par grāmatā pieminētajām vietām. Vispār ļoti interesanti, bet informācijas daudzums ir tik liels, ka daudzas lietas ātri aizmirstas.

Ai, par grāmatām es varu runāt un runāt. :D

Arlabunakti.

Queen, redz, mums laikam ļoti dažādi šajā ziņā. :) Man tā, ka grūti lasās, bet patīk ir dzīvē bijis vien ar dažām grāmatām, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmām. Piemēram, tā man bija ar Dostojevska "Noziegumu un sodu", lasīju šķiet, veselu gadu ar lieliem pārtraukumiem. Bet piemēram Džeinu Eiru nevarēju nolikt malā tāpat kā jau sevis minēto Palanjuku, gan Hariju Poteru padsmit gadu vecumā. Stiepu vien līdzi un izmantoju katras brīvās 5 minūtes lai palasītu. Vienīgā atšķirība varbūt tajā, ka tādu nopietnāku literatūru vienā brīdī jau paliek ne tikai fiziski vien grūti lasīt, tāpēc varbūt Džeinu Eiru es varēju lasīt līdz 03:00 naktī, bet pirmo Krēslas grāmatu (pārējās neesmu lasījusi) līdz tiem 05:00, jo tur jau nu tie teikumi tik primitīvi, ka nogurt var tikai un vienīgi fiziski, ne garīgi. :D

Nē, es nedomāju - grūti lasās, bet gan .. nu kā lai paskaidro. Man , piemēram, patīk lasīt 3-4 grāmatas paralēli. Palasu vienu, plasu otru, trešo, tad atkal pirmo, visas šķiet interesantas un patīk, lasās labi, ieinteresē, bet es mierīgi varu nolikt un kādu laiku nelasīt, lasīt ko citu. Tās nenormāli aizraujošās, visbiežāk fantastikas sāgas, nebūt nenozīmē labāku grāmatu, bet gan māku neko īpašu uzrakstīt ar spēju ieraut lasītāju visā, tā ka nevar nolikt malā, lai lasītu vēlāk.

Apbrīnoju spēju lasīt vairākas grāmatas vienlaicīgi! Bet, manuprāt, tur zūd tas kaifs, ka tu izdzīvo tajā brīdi tā varoņa tēlu. Tu, lasot grāmatu, pats pārvērties par galveno tēlu. Lasot vairākas, man patiešām attīstītos šizofrēnija!

tiinuss, tieši nē... Man arī vairāku grāmatu paralēla lasīšana sagāda baudu :) Ne vienmēr protams, bet bieži :)

Pēdējā tāda grāmata man tieši pirms pāris dienām bija "Suada. Sadedzināta dzīva". Izlasīju vienā dienā, kā sāku no rīta lasīt, tā visos no darba brīvos brīžos lasīju, jo nevarēju atrauties. Parasti es vispār darba laikā grāmatas nelasu, bet šī riktīgi paņēma, nevarēju atlikt malā, visu laiku gribējās zināt, kas būs tālāk.

Apraksts: "Šī grāmata ir satriecoša arābu sievietes liecība par "goda slepkavībām" - joprojām nesalaužamo seno tradīciju - sodīt ar nāvi sievieti, ja tā nav ievērojusi savas zemes vīriešu diktētos noteikumus. Šī baisā paraža pasaulē ik gadu noved nāvē desmitiem tūkstošu sieviešu. Suada stāsta par sevi vienkārši un patiesi, pārvarēdama bailes un kaunu. Viņa ir viena no retajām, kuru, gandrīz sadegušu, tomēr vēl dzīvu, brīnumainā kārtā izdevies izglābt, un viņa ir vienīgā, kurai ir drosme liecināt - to neskaitāmi daudzo sieviešu vārdā, kuru vairs nav... Viņa ir uzdrošinājusies runāt, lai gan apzinās - nāves sodam, kuru tai piesprieduši vistuvākie cilvēki, viņas ģimene, - noilguma nav."