Njā, pazīstama situācija... Agrākajās attiecībās bija tāpat - strīds pie katra vārda. Vienlaicīgi gan mīlēju, gan ienīdu. Visu laiku tikai stīdi, strīdi, strīdi, paliku par tāāāādu fūriju, ka ar laiku sāku saprast, ka tā nu neesmu es, ka ir kaut kas jādara. Ļoti ilgi domāju par šķiršanos, bet nespēju saņemties, jo, kā jau te minēja, kā teicu, ka eju prom, tā jau pati pēc pusstundas mirku asarās par to, ka bez viņa nevaru. Un tā uz riņķi, līdz lūzuma punktā sapratu, ka ir jāšķiras, kamēr neesam nosituši viens otru, ko saņēmos un izdarīju, kaut mīēju ļoti. Bet tajās attiecībās problēma bija tā, ka pusis bija tāds..... nekāds, ne kā vīrietis. Sapratu, ka man ļoti neapmierina tas, ka viņš nespēj rīkoties kā īsts vīrietis, tajās attiecībās es jutos, ka esam mainītās lomās, uz tā pamata arī bija lieli kašķi, kas noveda līdz šķiršanai. Pēc tam tik sapratu, ka viss notika tikai uz labu, jo pēc kāda laika satiku normālu Vīrieti, kas par mani rūpējas, atbalsta, palīdz utt., taču arī šeit neiztikt bez kašķiem-histērijām no manas puses, jo tagad, pēc iepriekš gūtās pieredzes, jūtos, it kā mani liktu zem tupeles, par ko arī strīdamies... Bet tā reāli domājot, pec tam, kad strīda karstums pārgājis, saprotu, ka nemaz tik traki nav, ka es kā sieviete, dažos gadījumos varu vnk pārkārt kājas pār galda malu un šūpot tās, ne par ko neuztraucoties, jo zinu, ka mans vīrietis tiks galā ar problēmu. Tāpēc tagad cītīgi audzinu savu raksturu, un ja jūtu, ka aizsvilstos, tad eju pabraukāties ar mašīnu :D un tad nepaiet ne pusstunda, kad jau saņemu īsziņu, lai braucu mājās :D žēl, protams, ka arī šajās manās attiecībās vēl ir kkādi iepriekšējo attiecību elementi palikuši, bet saprotu, ka tos iznīdēt varu tikai es, jo tas nāk no manas puses, un tad jau viss būs ok.
Ar šo visu garo penteri gribēju pateikt, vismaz pēc savas pieredzes, ka katram cilvēkam, manuprāt, dzīvē ir jāpieredz tādas smagas attiecības -ar strīdiem, histērijām u.tml. lietām, lai cilvēks pakāpeniski saprastu, ko viņš vēlas no attiecībām, kādu cilvēku viņš grib sev blakus.