piedošana

piedot varu visu - savam sirdsmieram.

bet pēc daudzām lietām, ar cilvēku, kurš man nodarīja pāri, nekontaktētos.

To tā grūti pateikt, jāskatās pēc konkrētās situācijas.

Lancaster

+

Piedot var ivus, aizmirst neko..

es daudz ko nevarētu piedot,man tāds raksturs. visu mūžu atcerēšos katru sīkumu

Piedot var visu, bet ne aizmirst.
Jā, esmu piedevusi tādas lietas, kuras pirms gadiem 5 nekad nebūtu piedevusi.

te ir jautājums, vai tu piedod no sirds un pa īstam. reizēm mēs sakām, ka piedodam, bet īstenībā tā nav. tas attiecas uz gadījumiem, kad saka, es piedodu, bet neaizmirsu. tu tāpat to cilvēku tad grauzīsi visādi. un tā neizpaužas piedošana. un tā tad ir šī krāpšana, nodevība un tādas lietas, kad daudzas saka, ka piedod, bet īstenībā nav šim cilvēkam piedevusi. un tāds šis apburtais loks būs vienmēr

Patīk teiciens: Piedot nozīmē atsacīties no tiesībām sāpināt otru par to, ka viņš ir sāpinājis tevi.

Principā varu piedot visu, izņemot vardarbību pret mani. Ja puisis paceļ roku pret meiteni, tas nav piedodams.
Bet ja neskaita to, piedodu visu, bet pārstāju kontaktēties ar to cilvēku,kas nogrēkojies.

Piekritiishu Ebei, jo ja vien nav hroniskais apkaarstaigaataajs, tad pirms vaardu "nekad nepiedoshu" izteikshanas, manunpraat, tomeer vajadzeetu paveerteet radushos situaaciju un varbuut mekleet izskaidrojumu notikushajam pashai sevii/ savaa attieksmee.

Man ir ljoti gruuti kaadam piedot stulbumu, varbuur izklausaas jociigi, bet taa ir lieta, kas vienkaarshi "sets me off" :D

Es piedodu vienmēr, citreiz ātrāk,citreiz pēc ilgāka laika,
bet neaizmirstu nekad.
Un dažreiz piedodu,jo uzskatu,ka ir jāpiedod, bet vai vēlos uzturēt vēl kontaktu ar to cilvēku? nē

Nu es nezinu, vai uzskatītu, ka esmu piedevusi, ja ar to cilvēku pārstātu kontaktēties. Man liekas, ka piedot, bet nekad neaizmirst, tomēr nav īsti piedot. |Tu vari samierināties, bet nekad neaizmirst, bet, ja piedod, tad arī aizmirsti, mauprāt. Šķiet, ka es piedošanu saprotu līdzīgi šim

Piedot nozīmē atsacīties no tiesībām sāpināt otru par to, ka viņš ir sāpinājis tevi.

.

Ha, bet, jā, meetmehalfway , es arī ilgi nevaru aizmirst cilvēku stulbumu. Varbūt vienīgi tā nav lieta, ko var piedot via nepiedot, bet nu tas jau filozofiski :D

viena no lietām būtu krāpšana. ja arī vēl mistiskā veidā spētu piedot, tad aizmirst nē un līdz ar to nekāda nākotne tur nesanāktu.

Krapsanu, varmacibu un nodevibu, no viriesa puses nevaretu piedot, domajams nekad!

krāpšana ir zem "viena pagale nekad nedeg"


Un tomer ja attiecibas nejuties laimigs tad vienkarsi partrauc tas, nevis sava veida pazemo! Un ja ari to kadreiz kaut kadu apstaklu del tomer piedotu, aizmirst nevaretu! Vienmer zemapzina butu, kapec vins to darija? kada vina bija? vai bij labaka? Un visticamak ja vins to jau vienreiz izdarijis, nebutu ilgi jagaida lidz nakamai reizei!

Protams, attiecībās ir divis cilvēki, taču manās acīs nozīme ir izvēlei, ko čalis izdara, ja ir šīs problēmas attiecībās. Es uzskatu - ja attiecībās kaut kas nav kārtībā, tad tas jāsaka otram, jārunā par problēmām un jārisina. Nevis jākrāpj. Līdz ar to, ja puisis izvēlās nevis ar mani runāt par to, kas viņu nomāc(es to nevaru zināt, ja viņš nesaka. Nezinu kā citas, bet es domas nemāku nolasīt), bet gan iet vieglāko ceļu un krāpt, tad es viņam to piedot netaisos un attiecības ir beigušās. Kā cilvēks var apgalvot, ka es viņam ko nozīmēju un tajā pašā laikā izrunāšanās vietā izvēlēties krāpšanu(jā, es uzskatu, ka krāpšana ir apzināta izvēle nevis ''ups, nejauši gadījās'').

krāpšana ir apzināta izvēle nevis ''ups, nejauši gadījās''

+
gadīties var tad, ja paslīdi un krūze izkrīt no rokām.

Krāpšanu no vīrieša droši vien nepiedotu un arī neaizmirstu. Nezinu, pagaidām neviens nav mani krāpis/t.i. es neesmu ko tādu uzzinājusi. Bet kas attiecas uz draudzenēm, tad man veinalga, mierīgi ar prieku apsveiktu, ja kāda tiktos ar manu bijušo, man viņu nevajag, es viņu nemīlu, man taču vienalga, ko viņs dara. Neko pretīgu tur nesaskatu. Ja jau biju kopa ar cilvēku, tad pretīgs viņš nav, vnk savādāks, tāds, ar kuru es negribu būt, bet varbūt draudzenei tas tieši ir vajadzīgs, kāpēc liegt citiem laimi?

Pirmais draugs 2x nokrāpa - esot bijis jauns un stulbs. Paliku kopā, bet tas mani tā grauza, ka es visu laiku grauzu viņu, beigās pametu, jo ar visu savu grauzšanu panācu, ka nemaz nemīlu viņu. Tagad zinu - kamēr es vēl esmu jauna, tikmēr man nav jēgas veltīt laiku kādam, kas krāpj.
Zinu, protams, ka pagale viena nedeg, taču, ja draugs izvēlas iebāzt kāda citā, nevis runāt ar mani, nu tad...

Un tomer ja attiecibas nejuties laimigs tad vienkarsi partrauc tas, nevis sava veida pazemo!

un tā pa apli... neapmierina, pamet, atrodi jaunu, neapmierina, pamet. nevienas attiecības nav un nebūs ideālas, vienmēr būt kaut kas, kas neapmierina. turklāt, ar laiku ir kopīgs mājoklis, kopīgi bērni, kredīti... un ko tad? pamest?
var jau dzīvot rozā burbulī, bet tas ir normāli, ja kāds attiecībās ir krāpis... tā vienkārši ir.

zili_rudzi,

nu neparspīlē. Ja, piemēram, meiteni neapmierina, ka viņas puisis nenolaiž tualetes poda vāku vai katru rītu atstāj izlietnē netīru krūzi, tās ir lietas ar ko var sadzīvot. bet ja neapmierina tas, ka cilvēks dzer, paceļ balsti, krāpj u.tml. lietas, tad neredzu ilgāk par pus gadu / gadu ar tādu čakarēties (ja šajā laikā nekādas pozitīvas izmaiņas nenotiek). labāk būt vienai, nekā ar cilvēku, kas nomāc