Maniaki, nepatīkami cilvēki

Man tādas bailīgtas situācijas nav bijušas, es esmu diezgan bezbailīga. Man reāli uzsit dusmu, ja kāds dīvains tips sāk tuvoties vai skatās, uzlieku savu nopietno seju, un paši nobīstās.

Vienreiz gāju pa Arkādijas parku, rudens, tumšs, apkārt kādi 5 džeki, izretojušies, viens mani nopēta, aizskrien pie otra, abi nāk man pretīm un apstājas. Pārējie 3 arī skatījās. Man bija reāli bail. Neko, sagrābu kabatā telefonu, gāju pārliecinoši, vienam ieblenzu konkrēti acīs un tik pat nagli aizgāju. Būtu es raustījusies, pat negribu domāt kā tas būtu beidzies.

Bet apzinos, reāli bīstamās situācijās ir grūti neizrādīt bailes.

Ahā, vienā diskusijā visas stāsta, cik Rīgā jūtās droši, citā jau izrādās, ka teju katrai kaut kas gadījies. :) Nu vispār tieši tāpēc es uzskatu, ka it nemaz nav droši, nesaku, ka tikai Latvijā vai Rīgā, bet vispār...pasaulē. Pilns ar slimajiem. Man ar draudzeni arī reiz uzbruka sabiedriskajā, garīgi nelīdzsvarota sieviete. Viņai likās, ka par viņu smejamies, kaut patiesībā kā parasti jokojām savā starpā, viņa sāka trakot. Aplaupīt gan, pfu pfu pfu, pagaidām neviens nav centies.
Nenēsāju līdzi neko, jo šķiet, ka šoka stāvoklī rokas tā trīcētu, ka neko no somas neizvilktu. Vispār vienīgais, kā aizsargājos ir cenšos viena pati neklīst vakaros aizdomīgās vietās, kaut gan aizdomīga vieta mūsdienās ir jebkura iela, tāpēc nu, uz to nevar paļauties. Visur bīstami, ja gadies neīstajā brīdī. Es vēl skrienot ātri nogurstu, tāpēc arī ar to švaki...

Vispār man ir līdzīgi kā BaCk, es neizrādu nekādas bailes, bet sāku iet vēl pārliecinātāk, un blenžu virsū, bet kaut kā šaubos, ka tas viņus aizbiedētu, ja gribētu uzbrukt, ne jau nu viņiem ir bail no sievietes, kas izskatās bezbailīga. :)

Es arī nēsāju asaru gāzes baloniņu līdzi, ne somā, bet kabatā un turu pirkstu uz "puļķīša." Bet ir bailes, ka vējš var mainīt gāzes virzienu. Draudzene līdzi nēsā kabatas nazīti, bet man laikam būtu bail to likt lietā. Dažreiz arī ņemu līdzi lielo lietussargu, lai var atkauties, ja kas :)

Un man likās, ka man vienīgajai tāda parajona. Es tiešām katrā aizdomīgajā cilvēkā saskatu slepkavu, izvarotāju, zagli utt. arī Gaišā diennakts laikā. Autobusā braucot vienmēr liekas, ka kāda no tuvāk stāvošajiem mēģinās attaisīt man somu un kko nozagt, tāpēc turu stingri un klāt pie sevis.
Man ir piparu gāzes baloniņš, bet man viņš stāv mājās un nenēsāju līdzi, bet laikam tomēr vajadzētu, jo arī dzīvoju diezgan drausmīgā rajonā un tumšs jau tagad paliek ļoti ātri.

Lou, man Rīgā tikai visādi dročītāji pieturās ir stāvējuši blakus :D Bet tad es kārtīgi skaļi viņus salamāju. Uzbruka man citā valstī.
Bet vispār es arī kā back eju droši, ātri, un mana seja vispār ir nedraudzīga un dusmīga pat īpaši necenšoties :D diemžēl arī ikdienā, kad cilvēki domā, ka esmu neapmierināta, bet tāda ir tā seja, neko padarīt.

Reiz ar draudzeni braucām trolejbusā, iekāpj divi čigāni iekšā, apsēžas aizmugurē. Es tikai dzirdu un saprotu vārdu "bižutērija", paskatos un atceros, ka draudzenei normāla zelta ķēde ap kaklu, man slikti sametās no skata, ka tā veča roka nolikta netālu no draudzenes kakla un pats vēro viņu.... Mēs tikai saskatamies un es vinai saku, lai uzvelk jaku virsū un apsedz to ķēdi. Šausmas, iedomajos k,ā plēstu viņai nost to ķēdi un kā laistos tie idioti, šausmas! Labi, ka viss beidzās veiksmīgi.
Vispār priecājos, ka man ir tik labs puisis - rūpējas un parasti pats vienmēr cenšas vissur aizvest un vienu nelaiž pa ielām blandīties vai vēlu vakarā mājās braukt, tapēc saskaros ar tādām situācijam ļoti reti.

Es nezinu kāpēc, bet man tieši liekas, ka, ja tu uz kādu aizdomīgu tipiņu paskatīsies tā iznīcinoši, viņam uznāks lielāka dusma un vēlme tev kko nodarīt. :D

Sunshine, nu speciāli uzprasīties jau arī nav ieteicams :D

Man arī ir nācies vienai iet pa tumšām ielām, par laimi, bez starpgadījumiem, bet tomēr- nesaprotu, kur man bija prāts. Arī fantāzija man laba, laikam jau jāsaka- diemžēl. Pat Rīgā nedzīvojot un pa tumsu apkārt nestaigājot, baisi paliek jau tad, kad sāk krēslot, jo tiešām- dīvaini tipiņi klīst visur un ziņās, arī šeit pat, var lasīt briesmu lietas, kuras ne vienmēr notiek naktī. Nesen tieši aizdomājos, ka vajadzētu baloniņu vai ko tādu iegādāties, jo reāli šermuļi pārskrējuši arī no dažiem labiem dienas laikā un ne vienmēr un ne visur reāli būtu kāds, kurš skrietu palīgā, arī ne tajās nomaļākajās vietās.

Vakar jau ap 18:00 Rīgā autoostā visādi dīvaiņi un čigāni blandās, nu arī pa dienu viņi tur ir, bet vakarā baisāk :D Vienmēr uztaisu dusmīgu seju, lai nemaz nemēģināt tuvoties. Vienreiz viens man kaut ko jautāja, lai naudu iedodu vienkārši pateicu NĒ, un sievietes blakus sāka par viņu smieties.

man nekas tāds nav gadījies, daži stāsti šeit ir tiešām briesmīgi!

O,jāā - autoosta pēcpusdienā un vakarā, īpaši rudeņos un ziemās, kad ātri paliek tumšs, ir neizsakāmi nepatīkama vieta. Tur tik daudz visādu jocīgo un kriminālo kadru. Tur es vienmēr savu somu uzmanu 3x vairāk kā parasti uz ielas, jo ir vnk paranoja, ka kāds apzags. Īpaši pēc pazīstamo stāstiem.

Man ir bijis gadījums, ka man vienkārši seko un runā nonstopā. Toreiz no kavaliera atkāvos publiski nolamājot viņu.
Pretīga sajūta.
Draugs solījās nopirkt gāzes baloniņu, bet man liekas, ka tajā uztraukumā pirmais, ar ko žvidzināšu, būs soma :D

Tiesu nedelu atpakal man likas, ka seko virietis no metro. Pa celam iegaju mazina veikalina, lai no vina "atrautos", bet vins apgriezas un ienaca veikala kjipa, lai noskanetu loterijas bileti, kuras vinam nemaz nebija. Es nopirku divas konservu bundzas kakiem un ieliku katru sava roka, ja tu kas, tad varetu sim pa vaigu kauliem sist. Ieliku katru sava roka un turpinaju celu majas. Nemaz neatskatijos un tikai uz savas ielas sapratu, ka vina vairs nav. Bet nu stresins pamatigs.

Berniba mani Ciekurkalna reali vajaja viens vecis, gaidija kapnu telpa pec skals, pirms skolas, zvanija uz majam, brauca lidzi uz skolu autobusa (man bija zem 10 gadiem). Es no sakuma nerubiju, bet tad pateicu kaiminienei (tada forsa jauniete bija) un vina izstastija maniem senciem. Mes parvacamies. Pat bail iedomaties, kas butu noticis!

Vienreiz Riga viens virietis gaja pakal ar stiepli, ek, paldies dievam es paspeju ieskriet maja un aizslegt pogisha durvis!

Gribu pateikt, ka pec siem visiem gadijumiem nav ir loti paranoiska uztvere, tapec es vienmer mozha un ejot tumsa sjatos pa malam un uz savu enu, lai pec enas redzetu vai neviens nav pietuvojies!

Ārprāts, Dominika! Paldies Dievam, viss beidzies veiksmīgi!

Teksti man sodien varen sakarigi! :D

nu mani arī mēģināja apzagt uzbrūkot, vel tagad man nepatik , ka tumā tuvu iet svešs cilvēks

Pirms daudziem gadiem man uzbruka , mēģinot ievilkt krūmos uz izvarot. Bet pati biju vainīga- nav ko naktī gar puišu kojām slaistīties ar draudzenēm.
Kopš tā laika likteni neizaicinu. Īpaši bailīga neesmu, bet pofigiste arī nē. Rīgas centrs, mans rajons man liekas salīdzinoši kluss un drošs- kaut salīdzinot ar to, kāds tas bija gadiem 10-15, kad narkomānu bija pilns.
Lielajās Eiropas pilsētās kā solis tiek sperts ārpus labākajiem rajoniem, tā arābu/ tumšādaino , kas liekas kā tikko no koka nokāpuši, pilns apkārt. Reizēm ir ļoti nepatīkami, jo šie cilvēki manās acīs ir neprognozējami un viņi var plīties kā mušas viršu, gaidot kad tu pievērsīsi uzmanību. Ies blakus un runās. Rīgā neko tādu neesmu piedzīvojusi.
Tādēļ cenšos nespert kāju ( vismaz ne viena pati) ārpus savas komforta zonas un arī metro izmantot tikai nepieciešamības gadījumā.