palasīju vairāk. skaidrs ir tas, ka vaina meklējama tajā, ka viņš tevi krāpa. bet tu toties sevi vēljoprojām žēlo. sevis zēlošana iedzen dažādās galējībās. viņam nav tevi jāceļ tronī, ja esi sakārtojusi māju. tas ir tikai normāli, ka tu to dari. kam tu liktu tev dziedāt slavas dziesmas, ja dzīvotu viena?vai arī tu dzīvotu cūku kūtī?
padomā par to, vai es viņam piedevusi. ja tu piedod viņam, tad piedod pavisam, nevis tagad gaidi, ka dēļ tā viņš tagad visu mūžu tev uz ceļiem rāpos. viņam tas apniks un vai nu viņš tevi pametīs pavisam vai piekrāps otrreiz. padomā par to, kāpēc viņš tevi piekrāpa pirmo reizi. nesaku, ka pie tā esi vainīga tu, bet tev ir jāapdomā arī, vai tu pati nevarēji to daļēji izraisīt. jo viena pagale nedeg. tas neattaisno viņa rīcību, bet atbildes ir jāmeklē arī sevī. varbūt nervoza jau tu biji agrāk un tagad tas viss saasinājās. varbūt viņš ir vnk brunču mednieks. bet, vai tev tādu vajaga? tev vajag padomāt, kā atrisināt šīs problēmas. ja krāpšana tevi vēljoprojām grauž, kas noteikti tā arī, tad šķiries. es vismaz noteikti pēc tam vairs nespētu uzticēties cilvēkam un mazākais rokas mājiens man liktos kkas aizdomīgs. vai ir vajadzīgs, ka jūs abī dzīvojat tādā stresā? un kas to lai zina, negribu sēt tevī šaubas un sliktas domas, varbūt viņam tomēr ir kāda cita?