Un tad brīnās, kāpēc pārtrūkst kontakts ar māti vai meitai nav pārliecības par savi.
Mans ieteikums, tikai runāt, ja redzi, kas 100x runāšana par to, ka "tavi vārdi liek man justies ..." nelīdz, tad ulitmāts, "ja tu tā pateiksi, tad es...."
Man nav bijusi tāda situācija, bet manai mamma gan (tāpēc mamma, audzinot mani, bija jau šito ņēmusi vērā), jo ome mums tāda savdabīga un viņai vienmēr šķitis, ka mamma ir par īsu (bļe, a tur ko cilvēks var darīt), deguns pa garu, kakls, mute par lietu, citi bērni, protams, vienmēr labāki. Mamma stāstīja, ka bērnībā tas viņu ļoti, ļoti grāva un tikusi tam pāri viņa bija jau sen pēc tam, kad uzsāka pati savu dzīvi un jā, ir bijis arī ultimāts "ta tu turpināsi salīdzināt mani ar citiem, kur es vienmēr zaudēju, kritizēsi manu augumu, ģērbšanās stilu utt., saskarsmi mēs pārtrauksim".
46
